Lavandas rīts. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
visus līdzekļus nodrošina Aleksandrs Makdauels no Edilīnas pilsētas Virdžīnijas pavalstī. Visu draudzības gadu gaitā viņa un pilsētas vārds ne reizi netika pieminēts.
Kad Džoslina sāka apmeklēt nelielu augstskolu netālu no dzīvesvietas, Edi jutās pazudusi. Sākumā Džoslina bija tik ļoti aizņemta ar nedēļas nogalēs darāmo darbu un mācībām, ka neatrada pat laiku piezvanīt Edi jaunkundzei. Viņas bieži apmainījās ar elektroniskā pasta vēstulēm un īsziņām – Edi jaunkundze dievināja modernās tehnoloģijas. Tomēr tās nebija agrākās attiecības.
Pēc pusgada, ko Džoslina pavadīja augstskolā, Edi jaunkundze sāka maksāt par mācībām, lai Džoslinai nebūtu jāpavada viss laiks skolā. Tas tika darīts bez viņas tēva un audžumāsu ziņas. Edi šķita, ka tēvam nebūtu iebildumu, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Jo sevišķi Edi nevēlējās pieļaut, ka arī audžumāsas sāk interesēties par viņas naudu. Ļaudis bieži runāja par meiteņu skaistumu, tomēr Edi viņas nešķita pievilcīgas. Viņas vairākas reizes bija ieradušās Edi mājā brīdī, kad Džoslinas tur nebija, un izpētījušas visu tā, it kā censtos noskaidrot mājas vērtību. Edi necieta meitenes tikpat stipri, cik stipri mīlēja Džoslinu.
Džoslina absolvēja augstskolu, ieguva grādu angļu literatūrā un atrada pasniedzēja palīga pusslodzes darbu tajā pašā iestādē. Pateicoties Edi draugam, viņa sāka palīdzēt rakstniekiem izpētīt biogrāfiskus faktus, kurus tie vēlējās aprakstīt. Džosijai lieliski padevās abi darbi un sevišķi patika pavadīt laiku bibliotēkās, rokoties pa seniem dokumentiem.
Sapratusi, ka sāpes krūtīs rada kaut kas cits, nevis vecums, Edi jaunkundze sāka domāt par Džoslinas nākotni. Ja Edi novēlētu visu savus īpašumus Džoslinai, kā bija plānojusi, audžumāsas pavisam noteikti darītu visu iespējamo, lai atņemtu viņai mantojumu.
Edi vēlējās atstāt Džoslinai daudz vairāk par laicīgu īpašumu. Viņa vēlējās nodrošināt Džoslinas nākotni. Nē, patiesībā viņa gribēja nodrošināt Džoslinai ģimeni. Meitene lielāko dzīves daļu bija pavadījusi kopā ar gados veciem cilvēkiem – sākumā tie bija viņas vecvecāki, pēc tam Edi. Paturot prātā visu, kas par meiteni zināms, Edi bija veltījusi daudz laika un darba, lai izdomātu, kā nodrošināt Džoslinai visu nepieciešamo.
Tagad Edi aizvēra grāmatu un lēnām iegāja virtuvē. Kādas šausmas medmāsiņa atstājusi vakariņām? Droši vien kaut ko, kam nosaukumā iekļauts vārds “tako”. Izdzirdējusi piegādes automašīnu, kas apstājās pie mājas, lai savāktu Helēnai paredzēto paciņu, Edi pasmaidīja.
Edi atvēra ledusskapi un domāja par brīdi, kad Džoslina uzzinās par… nu, ne gluži meliem, bet diezgan daudzu faktu noklusēšanu. Tā kā Džoslinai patika izprašņāt Edi par viņas ilgo dzīvi, izlaist gadus un noklusēt patiesību nebija viegli, bet viņai tas izdevās. “Labi, ka patiesības atklāšanas brīdi es nepiedzīvošu.”
Izņēmusi no ledusskapja lielo salātu bļodu, Edi nolika to uz galda. Džoslina būs neapmierināta, kad uzzinās dažas lietas, bet Edi ticēja, ka viņa meklēs un atradīs atbildes uz visiem jautājumiem.
Vecā sieviete pasmaidīja, domājot par to, kā no viņas izstrādātā Džoslinas dzīves plāna bija izslēgtas nedabiski garās un kārnās audžumāsas, kas staigāja apkārt gandrīz kailas. Fakts, ka šīs meitenes kļuvušas “slavenas” – tas bija apzīmējums, ko Edi jaunkundze nicināja, – par mūsdienu pasauli pateica gana daudz.
Džoslina domāja, ka Edi to neapzinās, bet jauniete bija upurējusi daudz, lai varētu aprūpēt vecu sievieti, un Edi vēlējās viņai atmaksāt ar to pašu. Edi gribēja pavēstīt Džoslinai patiesību. Tomēr viņa negrasījās visu vienkārši izstāstīt; viņa vēlējās, lai Džoslina meklē un aizrokas līdz patiesībai, un tas meitenei padevās ļoti labi.
– Un, lūdzu, piedod man, – Edi nočukstēja. Uz piedošanu par to, ka ilgu laiku glabāti tik daudzi noslēpumi, viņa cerēja visvairāk. – Es devu solījumu, zvērestu, – viņa čukstēja, – un es no tā neatkāpos.
Domās Edi sāka sacerēt vēstuli, ko pievienot testamentam.
Pirmā nodaļa
Džoslina uzmeta pēdējo skatienu savam atspulgam viesnīcas spogulī. “Tas brīdis ir pienācis,” viņa nodomāja. Gribējās uzvilkt naktskreklu un ierāpties atpakaļ gultā. “Interesanti, ko dienas laikā rāda HBO? Vai šajā viesnīcā retranslē HBO? Varbūt vajadzētu sameklēt tādu viesnīcu, kur to rāda.”
Dziļi ievilkusi elpu, Džoslina atskatījās uz sevi spogulī un iztaisnoja plecus. Ko teiktu Edi jaunkundze, ja redzētu viņu tik sašļukušu? Domājot par Edi jaunkundzi, acīs sariesās asaras, bet Džoslina tās atvairīja. Kopš bērēm bija pagājuši četri mēneši, bet viņa joprojām ilgojās pēc savas draudzenes tik stipri, ka reizēm nesaprata, kā dzīvot tālāk. Katru dienu Džoslina alka piezvanīt Edi jaunkundzei un pastāstīt par kādiem notikumiem, un katru dienu no jauna atklāja, ka Edi vairs nav.
– Es to varu, – Džosija teica savam spoguļattēlam. – Es to noteikti varu.
Mugurā viņai bija pieklājīgs apģērbs, svārki un izgludināta baltas kokvilnas blūze – gluži kā Edi jaunkundze bija mācījusi. Pusgarie, gaiši brūnie mati bija saņemti ar stīpiņu, uz sejas uzklāts pavisam nedaudz kosmētikas. Par Edilīnu Džoslina zināja vienīgi to, ka Edi jaunkundze tur uzauga. Un tāpēc nevēlējās tur ierasties džinsos un topiņā, šokējot vietējos iedzīvotājus.
Viņa paņēma automašīnas atslēgas, pacēla lielo melno čemodānu un pievilka to pie durvīm. Nakti viņa gulēs savās mājās. Šo namu Džoslina nekad iepriekš nebija redzējusi un nebija par to arī dzirdējusi līdz brīdim, kad advokāts paziņoja, ka viņa to ir mantojusi. Un tagad tās bija viņas mājas.
Pirms vairākām dienām viņa sēdēja advokāta birojā Bokaratonā, ģērbusies visa melnā un aplikusi Edi jaunkundzes dāvāto pērļu kaklarotu. Ja Edi nomirtu pirmajā jūnijā, būtu jāgaida vienpadsmit mēneši, bet viņa aizgāja miegā gada pašā sākumā. Džoslinai pirms testamenta uzklausīšanas bija laiks sērām.
Blakus viņai sēdēja tēvs, līdzās viņam – tēva sieva, tālāk – audžumāsas Belinda un Ešlija. Tagad visi viņas dēvēja par Bellu un Ešu. Pateicoties mātes neatlaidīgajiem centieniem, viņas bija kļuvušas par modelēm, un masu medijiem iepatikās doma par divām vienādām meitenēm. Pēdējo desmit gadu laikā viņas pabija uz visu populārāko žurnālu vākiem, apceļoja pasauli un demonstrēja visu modes dizaineru tērpus. Kad Bella un Eša pastaigājās pa lielveikalu, viņām sekoja pusaugu meiteņu svīta ar sajūsmā pavērtām mutēm. Visu vecumu vīrieši noraudzījās viņās ar iekāres pilniem skatieniem.
Tomēr audžumāsas, pēc Džoslinas domām, kopš bērnības nebija mainījušās – pat par spīti slavai. Tolaik dvīnēm patika melot mātei, ka Džosija viņām dara pāri. Luīza tad nikni raudzījās uz savu audžumeitu un teica:
– Kad pārradīsies tēvs, tu dabūsi trūkties!
Tomēr Gerijs Mintons allaž tikai papurināja galvu un darīja visu iespējamo, lai neiejauktos šajos strīdos. Viņa mērķis dzīvē bija izpriecāties, nevis disciplinēt trīs bērnus. Viņš noslēpās garāžā, kas kalpoja par darbnīcu, un uz turieni viņam sekoja sieva un garās audžumeitas. Džoslina tādos gadījumos devās pie Edi jaunkundzes.
– Ko vecā ragana tev novēlējusi? – Bella jautāja un pastiepa garo kaklu, lai varētu saskatīt Džoslinu krēslu rindas galā.
Džosijai dvīņu atšķiršana nesagādāja grūtības. Bella no abām bija gudrākā, galvenā, savukārt Eša bija klusāka un darīja visu, ko māsa lika. Tā kā tas nereti nozīmēja, ka Eša pateiks kaut ko riebīgu, lai izpelnītos no māsas