Lavandas rīts. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
Oldridža un Velša” advokātu birojs Edilīnā.
Ieraudzījusi vārdu “Oldridžs”, Džosija uz mirkli sastinga. Vai Edi jaunkundzes mīļotā Deivida pēcteči joprojām dzīvo turpat?
Dokumentiem bija pievienota vēstule, kurā minēts, ka Džoslinai pēc ierašanās Edilīnā vajadzētu doties uz advokātu biroju, kur viņu informēs par finanšu lietām. Vēstuli parakstījis Remzijs Makdauels.
Džoslina skatījās uz Edi jaunkundzes vēstuli un pakratīja galvu.
– Tu nekad nepadodies, vai ne? – viņa teica un paskatījās augšup.
Tomēr Edi jaunkundze patiešām nekad nekļūdījās, novērtējot jaunlaulātos pārus. Džoslina vairākkārt bija pieķērusi viņu aplūkojam jauno pāri, kas viens otram veltīja vairāk uzmanības nekā garīdznieka vārdiem. Pēc ceremonijas viņa pavēstīja savas domas Džoslinai – vienīgi viņai.
“Patiesa mīlestība,” viņa dažkārt teica, tomēr reti. “Tikai un vienīgi sekss,” viņa reiz paziņoja, un tas Džoslinu sasmīdināja.
Abas reizes viņai izrādījās taisnība.
– Remzijs Makdauels, – Džoslina teica un atkal pievērsās vēstulei. Viņš tajā bija atzīmējis savu mājas tālruņa numuru. Pulkstenis bija tikai septiņi. Impulsa vadīta, viņa paņēma mobilo telefonu, sastādīja numuru, un Remzijs atbildēja pēc trešā signāla.
– Klausos!
Viņam bija patīkama, zema balss. “Kā šokolāde,” Džoslina nodomāja.
– Vai Makdauels?
– Tā parasti uzrunā manu tēvu, bet arī es varu atsaukties. Vai Mintones jaunkundze?
Džoslina samulsa. Kā viņš to zināja?
– Numura noteicējs, – viņa beidzot noteica.
– Bez tā neiztikt, – Remzijs atbildēja. – Jūs taču zināt, kādi ir advokāti. Mums jāatkaujas no nevajadzīgiem zvaniem, kad strādājam ar slepeniem darījumiem. Vai jūs ieradīsieties drīz?
– Nezinu, – Džoslina atbildēja un pasmaidīja par Remzija humora izjūtu. – Man šī lieta ir jaunums. Pirms mantojuma teksta izlasīšanas par Edilīnu nebiju pat dzirdējusi, tāpēc joprojām neesmu attapusies no izbrīna.
– Neesat par mums dzirdējusi? Mēs esam lielākā mazpilsēta Virdžīnijas pavalstī! Vai arī mazākā lielpilsēta? Es vienmēr aizmirstu mūsu mēra parasto frāzi. Jautājiet man, un es visu izstāstīšu. Ā, pagaidiet! Man jānostiprina autiņbiksītes. Tā, gatavs. Tātad, ko es varu pastāstīt?
– Autiņbiksītes? Jūs esat precējies? – Neapmierinātais balss tonis Džosiju nodeva, un viņa saviebās, kad Remzijs vilcinājās atbildēt.
– Tās valkā māsasdēls. Man ir ļoti auglīga māsa, no kuras bērni birst kā no pārpilnības raga. Viņa nupat parādīja man mēli, bet tad bērns sakustējās. Tas, kurš atrodas viņas vēderā. Un arī tas, kurš sēž viņai uz gurna. Atvainojiet, Mintones jaunkundze, bet man jāaiziet uz citu istabu, kamēr māsa man ar kaut ko nav iemetusi.
Džosija pasmaidīja un gaidīja – telefonā bija dzirdami soļi, tad aizcirtās durvis, un visbeidzot iestājās klusums.
– Nu re, tagad es atrodos vietā, kas šajā mājā tiek uzskatīta par bibliotēku, un esmu jūsu rīcībā. Netiešā nozīmē. Kā varu pakalpot?
– Īsti nav skaidrs. Es nezināju, ka Edi jaunkundzei pieder māja, kur nu vēl vesela pilsēta.
– Patiesībā viņa bija spiesta piešķirt mums neatkarību tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un…
– Trešajā, – Džosija nedomājot pateica un uzreiz to nožēloja. – Atvainojiet.
– Jā… Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešais gads. Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšana. Vai varat nosaukt dienu?
– Pirmais janvāris, – Džoslina piesardzīgi atbildēja, nesaprotot, vai viņu tagad uzskatīs par pārgudru vai kaut ko vēl ļaunāku.
– Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešā gada pirmais janvāris. Nu ko, Mintones jaunkundze, ir skaidrs, ka mēs labi sapratīsimies. – Remzija balss tonis kļuva nopietns. – Par ko varu jums pastāstīt?
– Es nezinu, ar ko sākt. Es gribu kaut ko noskaidrot par māju, pilsētu, tās iedzīvotājiem. Par visu.
– Tas būs pārāk garš stāsts telefona sarunai, – Remzijs atbildēja. – Es iesaku atbraukt uz Edilīnu, kur mēs apsēdīsimies un parunāsim klātienē. Varbūt paēdīsim kopā vakariņas un visu rūpīgi apspriedīsim? Piemēram, nākamās nedēļas sestdienā pulksten astoņos?
Džoslina ievilka elpu. Tas bija pēc nieka astoņām dienām.
– Es neesmu pārliecināta, vai tik drīz varēšu tur nokļūt.
– Vai man nosūtīt automašīnu?
– Es, ē… nē, nevajag. Man ir sava automašīna. Kā lai es uzturu kārtībā jumtu? – viņa nedomājot pajautāja.
– Praktiska sieviete, – Remzijs sajūsminājās. – Tas man patīk. Es neesmu pilnībā informēts par to, ko tieši Edi jaunkundze ir jums novēlējusi, bet varat būt droša, ka ar to pietiks, lai jumts būtu nevainojamā kārtībā.
To izdzirdējusi, Džosija pasmaidīja. Viņu nepriecēja doma, ka būtu jāatbild par ļoti vecas mājas uzturēšanu.
– Mintones jaunkundze, kāpēc jūs vilcināties? Jūs gaida skaistā Edilīnas pilsēta, brīnišķīgs sens nams, un turpat blakus atrodas Viljamsburga. Kas vēl cilvēkam vajadzīgs?
Viņa atvēra muti, lai atbildētu ar vārdu “laiks”, bet aprāvās. Piepeši viņa izjuta kaut ko tādu, kas gadījās reti. Sekundes laikā viņa saprata, ko darīs. Viņa mainīs savu dzīvi. Kopš Edi jaunkundzes nāves Džoslina nebija mainījusi neko. Viņa joprojām strādāja netīkamu darbu, viņas ikdiena bija tāda pati kā vienmēr, viņa joprojām mitinājās neinteresantā tumšā dzīvoklī. Draugi viņu tagad uzlūkoja ar skumjām, jo viņa vairs nebija daļa no pāra. Viņi jau runāja par iespējām organizēt Džosijai aklos randiņus. Būtiskākā izmaiņa viņas dzīvē bija tuvākā drauga nāve. Tagad doties “mājās” nozīmēja doties pie tēva, pie viņa motocikliem, sacīkšu pārraidēm televīzijā un audžumātes žēlpilnajiem skatieniem. Nabaga Džoslina, tagad viņai nav nekā un neviena.
Bija piektdiena; uzrakstot atlūgumu un aizejot no darba nākamās dienas rītā, viņas rīcībā būs vairākas dienas, lai nokārtotu formalitātes – atslēgtu ūdeni un…
– Vai nosūtīt jums naudu? – Remzijs jautāja, acīmredzot nospriedis, ka ieilgušo klusumu Džosija izmanto, lai aprēķinātu izdevumus. – Nē, pagaidiet, tas nebūtu prātīgi darīts. Tad jums vajadzētu nosaukt savu bankas konta numuru, un tas tomēr ir riskanti. Galu galā jūs zināt tikai to, ka es esmu… – Viņš apklusa.
– Advokāts?
– Taisnība. Zemes sodība. Mēs skolā vairākus gadus apgūstam cilvēku apkrāpšanas mākslu. Varbūt es varu nosūtīt jums čeku?
– Man pietiek naudas, lai apmaksātu visu nepieciešamo, – Džosija atbildēja. – Es vilcinos, jo šis ir nozīmīgs solis.
– Ja jūs zināt Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšanas datumu, tas nozīmē, ka interesējaties par vēsturi. Kā gan jūs varat nociesties un nesteigties ar astoņpadsmitajā gadsimtā celta nama apskati? Tur nav nevienas norobežojošas samta auklas kā muzejā. Varēsiet aplūkot visu, ko vien vēlēsieties. Vai zinājāt, ka nesen tika atjaunoti