Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
ko neparastu, ilgu, lēnu vēja pūsmu.
Tā bija iekāre.
Iekāre pārņēma Klēras ķermeni kā spēcīgs vilnis, ieraugot, kā Beketa skatiens noslīd un uzkavējas pie viņas lūpām. Viņa sajuta sausserža aromātu. Mēnessgaisma un sausseržu smarža.
Klēra pieliecās tuvāk, iztēlojoties pirmo pieskārienu, pirmo skūpstu, pirmo…
Bekets ielūkojās viņas acīs, un Klēra piepeši attapās kā savādā sapnī.
Ak Dievs, es gandrīz…
– Man jāatgriežas veikalā, – viņa iepīkstējās. – Man ir… Man ir darīšanas.
– Man arī. – Bekets atkāpās no viņas kā no atkailināta vada. – Man ir darīšanas.
– Labi. – Klēra izsteidzās no istabas, no maldu mēnessgaismas un vasaras vīna smaržas. – Tātad…
– Tātad… – Bekets ielika rokas kabatās.
Drošāk būs, ja rokas paliks tur, Klēra nodomāja, citādi es viņam atkal uzklupšu.
– Es padomāšu par istabām, kuras jau esmu apskatījusi.
– Lieliski. Es tev varu iedot mapi. Mums ir mape ar apgaismojuma, mēbeļu un vannas istabas piederumu rasējumiem un fotogrāfijām, un tamlīdzīgi. Vienai mapei jāpaliek šeit, bet otra ir manā dzīvoklī. Tu vari to aizņemties uz dažām dienām.
– Labi, – Klēra ievilka elpu un atslāba, – es to labprāt aplūkošu.
– Es varu mapi ienest grāmatnīcā vai tavās mājās.
– Jā, der abi varianti.
– Tu vari atkal atnākt uz šejieni brīvā brīdī, ja vēlies aplūkot telpas. Ja manis te nebūs, tev palīdzēs Ouens vai Rajs.
– Labi, tas ir labi. Es nu došos. Mana māte drīz ievedīs zēnus veikalā, un man vēl ir… šis tas darāms.
– Tad nu uz tikšanos.
– Jā.
Bekets vēroja Klēru aizejam, nogaidīja, līdz viņa aizvēra durvis, un savilka plaukstas dūrēs.
– Idiots, – viņš nomurmināja, – tu esi nolāpīts idiots.
Bekets bija Klēru tā pārbiedējis, ka viņa aizbēga projām. Tas notika tikai tāpēc, ka viņš gribēja… Viņš gluži vienkārši gribēja…
Māte mēdza teikt Beketam un viņa brāļiem, ka viņi ir pietiekami pieauguši, lai iegribas nespētu viņiem kaitēt.
Tomēr iegribas bija kaitīgas – tās iegribas, kas atstāja nepatīkama tukšuma sajūtu vēderā.
Bekets nolēma vairākas dienas turēties no Klēras pa gabalu, nogaidīt, līdz šīs izjūtas pazūd. Nogaidīt tik ilgi, līdz Klēra atkal jutīsies labi viņa klātbūtnē. Mapi Klērai nogādās kāds cits.
Beketa iegribas spēja viņam kaitēt, tomēr viņš bija pietiekami pieaudzis, lai tās kontrolētu.
Viņš atkal sajuta sausserža aromātu un, šķiet, arī sadzirdēja klusus sievietes smieklus.
– Nemaz nemēģini!
Bekets smagiem soļiem dusmīgi uzkāpa augšstāvā, lai varētu kliegt uz strādniekiem.
Klēra nebija gatava atgriezties veikalā un runāt ar savām darbiniecēm, tāpēc viņa devās uz Vesta restorānu. Aiz letes stāvēja Frenija, Eiverijas palīdze. Viņa lika sieru uz picas un uzsmaidīja Klērai.
– Sveika, Klēra. Kur mani pielūdzēji?
– Pie manas mammas. Vai Eiverija ir šeit?
– Viņa ir darbinieku telpā. Vai kaut kas noticis?
Ak Dievs, kā es izskatos?
– Nē, nekas nav noticis. Es tikai… tikai vēlos aprunāties ar priekšnieci.
Klēra izlikās mierīga, cik vien labi spēja, un iegāja apmeklētājiem slēgtajā virtuves telpā, kur Eiverija dalīja svaigi samīcītu mīklu. Trauku mazgātājs Stīvs grabinājās lielajās izlietnēs, un viesmīle izcēla stikla galda piederumus no režģa.
– Man ar tevi jāparunā, līdzko tev būs brīvs brīdis.
– Runā. Manas ausis šobrīd nav nodarbinātas. – Eiverija uzmeta Klērai skatienu. – Ak, man ir skaidrs, kāda būs mūsu runāšana. Man nepieciešamas vēl piecas minūtes. Aizej līdz ledusskapim un paņem kaut ko vēsu mums abām. Man jebkurā gadījumā ir vajadzīgs šis tas no apakšstāva.
– Es noiešu apakšstāvā un gaidīšu tevi.
Klēra paņēma vairākas kārbas ar ingveralu un devās lejup pa kāpnēm. Viņa nokļuva ārā, nokāpa ēkas apakšstāvā – viņa dzirdēja pagalmā stāvošo cilvēku sarunas un smieklus – un iegāja pagrabā ar zemiem griestiem, kur bija sakrautas kastes ar atspirdzinošiem dzērieniem, alus un vīna pudelēm. Vēsi, viņa nodomāja. Šeit ir vēsi. Klēra atvēra kārbu ar ingveralu un iedzēra lielu malku.
Mēnessgaisma un sausseržu smarža, viņa ar riebumu atcerējās. Kārtējā pasaka, ko izgudrojis viņas prāts. Es esmu pieaugusi sieviete un triju bērnu māte, es esmu gana prātīga.
Tomēr Klēra saprata, ka nekad iepriekš nebija ievērojusi Beketa spēcīgo un skaisti veidoto muti. Viņš bija brīnišķīgs, kā jau visi Montgomeriju brāļi. Tomēr Klēra nebija ievērojusi Beketa skaistās, zilās acis mēnessgaismā…
– Nekādas mēnessgaismas nebija, muļķe! Mēs stāvējām daļēji izremontētā istabā, piekrautā ar krāsu kārbām, drazu un celtniecības plēvēm. Saņemies!
Klēra bija ļāvusi sev iegrimt romantiskās domās, tas arī viss. Sviesta krāsas dīvāns, zili griesti, pāva spalvas un kašmira pledi.
Viss viesnīcā redzētais bija tik izsmalcināts, tik ļoti atšķirīgs no Klēras praktiskās, taupīgās, bērniem drošās ikdienas. Patiesībā jau viņa neko sliktu nebija izdarījusi. Vēlme nav tas pats, kas rīcība.
Klēra soļoja pa pagrabtelpu un sarāvās, kad atvērās durvis.
– Kas noticis? – jautāja Eiverija. – Tu izskaties tā, it kā tev uz pēdām būtu visa pilsētas policija.
– Es gandrīz noskūpstīju Beketu.
– Par to tevi nedrīkst apcietināt. – Eiverija paņēma ingveralu. – Kā, kur un kāpēc tikai “gandrīz”?
– Es aizgāju uz viesnīcu, lai aplūkotu vēl dažas istabas, mēs stāvējām Margaritas un Persija istabā…
– “O – la – lā”!
– Eiverija, izbeidz! Es runāju nopietni.
– To es redzu, mīļā, bet fakts, ka tu gandrīz noskūpstīji ļoti izskatīgu un brīvu vīrieti, kurš ir tevī iemīlējies, nav nekāda nelaime.
– Viņš nav manī iemīlējies.
Eiverija iedzēra malku ingveralus un papurināja galvu.
– Es tev nepiekrītu. Turpini.
– Vienkārši… Istaba bija pilna ar drazu, es aiz kaut kā aizķēros, paklupu, un Bekets pastiepās, lai mani noturētu.
– Aiz kā viņš tevi turēja?
Klēra atgāza galvu un pievērsa skatienu griestiem.
– Kāpēc es ar tevi runāju?
– Ar kuru citu tu runāsi? Aiz kā viņš tevi satvēra? Vai viņš satvēra tavu plaukstu, roku, dibenu?
– Vidukli.