Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
viesnīcas brošūrā.
Viņai vajadzētu šo ideju kaut kur pierakstīt.
Lai to izdarītu, Klēra paņēma rokā telefonu, bet to noslēpa, kad pa veikala durvīm ienāca kāda apmeklētāja ar mazu meitenīti pie rokas. Viņas šeit ieradās bieži.
– Sveika, Lindsija! Sveika, Zoja!
– Man vajag grāmatu!
– Protams, kā jau mums visiem. – Klēra, mazās Zojas savaldzināta, paņēma viņu rokās un nosēdināja uz sava gurna.
– Mēs bijām kvartāla attālumā no šejienes, – Lindsija skaidroja, – un man nebija nodoma iegriezties grāmatnīcā.
Tomēr Zoja dīdījās sēdeklī un gribēja, lai atnākam.
– Goda vārds, es pieņemšu viņu darbā uzreiz pēc tam, kad tas būs atļauts pēc likuma. – Klēra noskūpstīja Zojas tumšās matu cirtas un nesa viņu uz bērnu literatūras nodaļu.
Kad Lindsija un Zoja bija aizgājušas – tika iegādātas divas grāmatas Zojai, viena grāmata mammai un glīta rokassomiņa kā dzimšanas dienas dāvana māsas meitai –, Klēra jau bija uzzinājusi jaunākās tenkas par slavenību dzīvi, pilsētas iemītniekiem, Lindsijas māsas svara pieaugumu un diētu, kuru Lindsija nesen uzsākusi.
Kad durvis tika aizvērtas, parādījās Lorija.
– Es pametu kaujas lauku.
– Es to ievēroju.
– Tu ar Lindsiju tiec galā labāk nekā es. Man no viņas klātbūtnes piemetas ausu sāpes.
– Es neiebilstu pret papļāpāšanu ar viņu. Lindsijai gluži vienkārši gribas parunāt ar kādu pieaugušu cilvēku. Turklāt viņa šeit atstāja vairāk nekā piecdesmit dolāru. Vai tu jau papusdienoji? Es varu tikt galā pati, ja vēlies uz brīdi no šejienes iziet.
– Es paņēmu pusdienas līdzi. Lindsija nav vienīgā, kura uzsākusi diētu. Es apēdīšu savus nožēlojamos salātus noliktavā. Nupat ieradās Kesija. Viņa patlaban apkopo pasūtījumus.
– Es pieskatīšu grāmatnīcu. Ap pulksten diviem man šur tur jāaiziet, bet es atgriezīšos pirms darba dienas beigām.
– Padod ziņu, ja uzradīsies daudz klientu. Viena no mums nāks palīgā.
Klēra cerēja, ka tā notiks. Šodien veikalā nebija manāma liela rosība. Līdz darba dienas beigām noderētu vēl daži Lindsijai līdzīgi klienti, Klēra nodomāja un izņēma vēsu dzēriena pudeli no ledusskapja.
Viņa iegāja bērnu literatūras nodaļā un sakārtoja rotaļlietas, ar kurām bija darbojusies Zoja. Klēra atcerējās Zojas mīkstās, tumšās matu cirtas.
Klēra nemūžam neatteiktos no saviem puisēniem, tomēr viņa jau sen sapņoja laist pasaulē meitenīti. Glītas kleitiņas, lentes un pušķi, lelles un balerīnas…
Ja Klērai būtu meitiņa, viņa noteikti kļūtu par pašpuiku, kurai patīk supervaroņu rotaļu figūriņas un cīņas.
Varbūt Eiverija kādudien iemīlēsies un laidīs pasaulē meiteni. Tad Klēra kļūtu par meitenītes krustmāti un beidzot varētu iegādāties visus skaistos nieciņus.
Tas būtu jautri, Klēra domāja, kārtojot grāmatas un mīkstās rotaļlietas. Redzēt, kā Eiverija iemīlas – iemīlas pa īstam –, palīdzēt viņai plānot kāzas un dalīties priekā par bērna pieteikšanos. Viņu abu bērni varētu augt kopā. Protams, Klēras zēni bija vecāki, bet tas netraucētu. Un vēlāk, pēc daudziem gadiem, Eiverijas meita un, visdrīzāk, Mērfijs iemīlētos, apprecētos un radītu viņām brīnišķīgus mazbērnus.
Klēra klusi iesmējās un ar pirkstu noglāstīja bērnu grāmatas vāku.
Pasakas, viņa prātoja. Klērai vienmēr patikušas pasakas un laimīgas beigas, kurās viss izvēršas glīti un pareizi kā pušķis mazas meitenes matos.
Klēra atzina, ka šobrīd viņa ilgojas pēc laimīgām beigām stiprāk nekā jebkad iepriekš. Tagad viņa bija iepazinusi nopietna zaudējuma sāpes. Iespējams, tieši tāpēc viņai bija nepieciešams ticēt laimīgo beigu spožumam.
– Vai tu sapņo par mani?
Klēra satrūkās, izdzirdot balsi aiz muguras, pagriezās un ieraudzīja durvīs Semu Frīmontu. Tikai ar pūlēm viņai izdevās nesaviebties.
– Nē, atjaunoju kārtību. – Klēra runāja pieklājīgi un laipni, atgādinot sev, ka reizēm Sems šo to arī iegādājās, nevis tikai mocīja viņu ar nemitīgiem uzaicinājumiem kopīgi pavakariņot. – Es nedzirdēju zvanu.
– Es ienācu pa pagalma puses durvīm. Tev vajadzētu parūpēties par drošību, Klēra. Es uztraucos, zinot, ka tu strādā šādā vietā.
Izdzirdējusi augstprātīgā tonī izrunātos vārdus “šādā vietā”, Klēra ar grūtībām saglabāja mieru.
– Noliktavā ir Lorija un Kesija, un tur ir novērošanas kamera. Viņas mūs redz arī šobrīd, – Klēra norādīja. – Kā varu tev palīdzēt?
– Es varu palīdzēt tev. – Sems atspiedās pret durvju aili. Klēra nosprieda, ka viņš cenšas atstāt iespaidu, tērpies gaišā uzvalkā un aplicis zilu kaklasaiti, kam droši vien bija jāizceļ valkātāja acu krāsa. – Man kabatā ir iespaidīga prēmija. – Sems ar plaukstu uzsita pa kabatu un piemiedza Klērai ar aci. – Aiziesim vakariņās manā klubā. Nosvinēsim.
Tā kā Sems strādāja sava tēva automašīnu tirgotavā – un tikai tad, kad pašam gribējās –, un viņa māte bija turīgas dzimtas pārstāve, Semam šādas prēmijas droši vien gadījās visai bieži.
– Apsveicu tevi un pateicos par piedāvājumu, tomēr es nevaru iet vakariņās uz klubu.
– Tev tur patiks. Manā rīcībā ir labākais galdiņš visā klubā.
Kā vienmēr, labākais, Klēra nodomāja. Semam vienmēr piederēja labākais, lielākais un dārgākais. Viņš nemainījās.
– Es šo vakaru pavadīšu savas mājas virtuvē un mēģināšu pierunāt trīs zēnus ēst brokoļus.
– Taviem zēniem nepieciešama auklīte. Mana māte varētu palīdzēt viņu sameklēt.
– Jā, droši vien varētu, bet mani tas neinteresē. Man vajag…
– Man tagad ir brīvs laiks. Mēs varam paēst pusdienas un iedzert šampanieti.
– Man nav… – Atskanēja ieejas durvju zvaniņa šķindoņa. – Man nav laika, protams. Atvaino.
Klēra nespraucās garām Semam, bet izgāja galvenajā telpā pa citām durvīm un bija gatava pateicībā noskūpstīt to cilvēku, kurš bija devis ieganstu tikt vaļā no netīkamā viesa.
– Justīne! Es šorīt biju viesnīcā. Karolī! Es ļoti priecājos, jūs abas satiekot.
Justīne noņēma saules brilles sarkanā rāmī un ar plaukstu vēdināja seju.
– Mēs atnācām no Bast. Ārprāts, kāds karstums! Tu gan šajā kleitā izskaties lieliska un svaiga kā saldējums – nē, laima sorbets!
Karolī iekrita vienā no krēsliem pie neliela galdiņa.
– Ak Dievs, kā man gribētos laima sorbetu! Mēs sevi palutināsim ar tavu brīnišķīgo atvēsināto kafiju.
– Mūsu šīs nedēļas īpašais piedāvājums ir kaut kas patiešām sevišķs. Šī kafija ir grēcīgi garda.
– Tādas vajadzēs divas. – Justīne nometa somu uz galda un pagriezās pret grāmatu kaudzi. – Nezināju, ka