Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
mīksto rotaļlietu.
– Es tūlīt atgriezīšos, – Klēra nočukstēja, – aiziešu pēc Harija.
Viņa aizveda Hariju līdz vannas istabai. Tā kā puisēns nesen bija sapratis, ka mamma ir meitene, un meitenes nedrīkst atrasties vannas istabā, kad tur ir viņš, Klērai nācās palikt ārpusē.
Viņa pārliecinājās par to, ka Harijs ir puslīdz pamodies un spēs noturēties kājās, un izgāja ārā. Klēra sarāvās, kad tualetes poda vāks ar troksni nokrita atpakaļ vietā, un sagaidīja tekošā ūdens radīto troksni.
Harijs iznāca no vannas istabas.
– Automašīnā ir zilas vardes.
– Hmm… – Klēra zināja, ka viņas dēls bieži mēdz redzēt spilgtus sapņus, tāpēc aizvadīja viņu līdz gultai. – Man patīk zilā krāsa. Kāp nu iekšā.
– Sarkanā varde sēž pie stūres.
– Tā droši vien ir visvecākā no vardēm.
Klēra noskūpstīja dēlu uz vaiga – viņš jau bija iesnaudies –, piegāja pie Liema un noskūpstīja arī viņu, pagriezās un pieliecās pie Mērfija.
– Aizver acis.
– Es neesmu noguris.
– Aizver acis tik un tā. Varbūt tu arī redzēsi Harija sapni par zilajām vardēm. Sarkanā varde sēž pie stūres.
– Vai tur ir arī suņi?
– Ja vēlies, tad viņi tur būs. Arlabunakti.
– Arlabunakti. Vai mēs varam nopirkt sunīti?
– Pagaidām pietiks ar to, ka redzēsi suni sapnī.
Klēra vēl pēdējo reizi paraudzījās uz saviem mīļajiem zēniem. Viņi gulēja, Zirnekļcilvēka nakts lampiņas gaismas apspīdēti.
Pēc tam viņa devās uz apakšstāvu, lai ķertos pie ieplānotajiem darbiem.
Neilgi pēc pusnakts Klēra iemiga pie ieslēgtas gaismas ar grāmatu rokās. Viņa sapņoja par zilām vardēm un sarkanu vardi pie automašīnas stūres, par violetiem un zaļiem suņiem. Kad Klēra uz brīdi pamodās, lai izslēgtu lampu, viņa atcerējās, ka sapnī redzējusi arī Beketu Montgomeriju, kurš viņai uzsmaidīja.
3. NODAĻA
Klēra pulksten deviņos no rīta apstādināja automašīnu stāvlaukumā aiz grāmatnīcas. Tā kā šodien par zēniem solīja parūpēties viņas māte – paldies Dievam –, Klērai bija iespēja pastrādāt mierā un klusumā pirms Lorijas ierašanās. Paņēmusi rokassomiņu un portfeli, viņa atslēdza pagalma puses durvis. Viņa devās augšup pa kāpnēm, caur noliktavu uz veikala galveno telpu. Klērai patika tas, kā veikala telpas, atrodoties atsevišķi, tomēr no vienām plūstoši pārgāja citās.
Jau kopš brīža, kad Klēra ieraudzīja veco ēku netālu no pilsētas centra, viņa saprata – tas būs viņas nams. Klēra joprojām spēja atsaukt atmiņā priecīgo satraukumu, kas bija viņu pārņēmis, riskējot un iegādājoties šīs telpas. Savā ziņā šī lēmuma pieņemšanā bija iesaistīts arī Klints, jo Klēra ēkā ieguldīja lielu daļu no armijas izsniegtās kompensācijas par vīra bojāeju.
Klērai tas bija jāizdara – sevis un bērnu dēļ.
Viņa nopirka īpašumu, izstrādāja biznesa plānu, atvēra bankas kontus, iegādājās veikala piederumus un daudz, daudz grāmatu. Viņa vadīja darba intervijas un izstrādāja interjera dizainu. Aizņemtība, stress un milzīgais daudzums laika un pūļu, ko Klēra ieguldīja šajā projektā, palīdzēja viņai samierināties ar vīra nāvi. Tas palīdzēja viņai izdzīvot.
Gan tobrīd, gan tagad Klēra zināja, ka grāmatnīca viņu izglābs. Bez grāmatnīcas, bez stresa, darba, nepieciešamības koncentrēties viņa būtu varējusi salūzt un pazaudēt sevi pēc Klinta nāves un pirms Mērfija piedzimšanas.
Viņai vajadzēja būt stiprai – tas bija nepieciešams gan pašai Klērai, gan viņas zēniem. Viņai bija jābūt stiprai, bija jāizvirza mērķis – un jāpelna nauda.
Tagad man pieder šī grāmatnīca, viņa nodomāja un aizgāja aiz letes, lai pagatavotu pirmo rīta kafiju. Māte armijnieka sieva un atraitne – bija radījusi sevi no jauna. Tagad viņa bija uzņēmēja, veikala īpašniece, darba devēja.
Bērni un veikals aizņēma daudz laika, un darba netrūka nekad. Tomēr man tas patīk, Klēra nodomāja, gatavojot sev vāju kafiju ar pienu. Viņai patika būt nodarbinātai un apzināties, ka spēj gādāt par sevi un bērniem un vienlaikus uzturēt stabilu uzņēmumu savā dzimtajā pilsētā.
Tas nebūtu iespējams bez Klēras vecāku palīdzības un Klinta vecāku atbalsta, kā arī bez tādiem draugiem kā Eiverija, kura sniedza Klērai noderīgus padomus uzņēmējdarbības jautājumos un kalpoja par plecu, uz kura izraudāties.
Klēra ar kafijas krūzi rokā uzkāpa augšstāvā un apsēdās pie sava galda. Viņa ieslēdza datoru un, atcerējusies Klinta vecākus, nosūtīja viņiem īsu elektroniskā pasta vēstuli, kam pievienoja nesen uzņemtas bērnu fotogrāfijas. Pēc tam viņa ķērās pie veikala mājaslapas atjaunošanas.
Kad veikalā ienāca Lorija, Klēra novēlēja viņai labu rītu. Viņa veltīja mājaslapai vēl dažas minūtes un pievērsās elektroniskajam pastam. Vēl mazliet papildinājusi veicamo darbu sarakstu, viņa nokāpa pirmajā stāvā, kur pie datora sēdēja Lorija.
– Šonakt esam saņēmušas dažus jaukus pasūtījumus internetā. Es… – Lorija sarauca uzacis. – Klau, tu šodien izskaties brīnišķīgi.
– Paldies. – Klēra apmierināti pagriezās, lai parādītu vasaras kleitiņu zāles zaļā krāsā. – Diemžēl es nevaru atļauties paaugstināt tavu algu.
– Es runāju nopietni. Tu teju vai izstaro kvēli!
– Šajā karstumā visi ir sākuši kvēlot. Es iziešu ārā un apmeklēšu topošo viesnīcu. Telefonu paņemšu līdzi, tāpēc vari man zvanīt, ja nepieciešams. Es droši vien atgriezīšos pēc pusstundas.
– Nesteidzies. Es gribēšu dzirdēt atstāstu. Klau, vai tu vēl neaizsūtīji pasūtījumu Penguin?
– Nē, es plānoju to izdarīt, kad atgriezīšos.
– Lieliski. Vairāku nosaukumu grāmatas ņemsim tikai vienā eksemplārā, tas var likties mulsinoši. Es tev iedošu atskaiti, pirms veiksi pasūtījumu.
– Sarunāts. Vai tev kaut ko sagādāt?
– Vai vari iepakot un atnest kādu no Montgomeriju puišiem?
Klēra pasmaidīja un atvēra ieejas durvis. – Vai ir kāds, kuram tu dod priekšroku?
– Izvēli es uzticu tev.
Klēra iesmējās un izgāja ārā. Ejot picērijas virzienā, viņa nosūtīja īsziņu Eiverijai. Esmu ceļā.
Pēc mirkļa Eiverija iznāca pa restorāna durvīm.
– Es arī, – viņa iesaucās.
Sievietes stāvēja katra savā ielas pusē un gaidīja zaļo gaismu luksoforā – Klēra bija tērpusies vieglā vasaras kleitiņā, Eiverija – melnās pusgarās biksēs un t–kreklā.
Viņas satikās Galvenās ielas vidū.
– Es labi zinu, ka tu pavadīji pusi rīta, uzmanot trīs zēnus, gatavojot brokastis un izšķirot kaušļus.
– Tāda ir mana ikdiena, – Klēra piekrita.
– Kāpēc tu vienmēr izskaties mierīga?
– Tā ir dabas dota