Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
un ielūkojās rokas pulkstenī. – Man atlikušas tikai dažas minūtes.
– Es labprāt gribētu aplūkot virtuves telpas. Es nevaru atturēties, – Eiverija atzina, – tā ir kā slimība.
– Es tevi aizvedīšu uz turieni. Pārējos stāvus apmeklēsim, kad tev būs vairāk brīva laika, – Bekets teica Klērai.
– Lieliski. Kas būs šeit?
Bekets paskatījās uz Klēras norādīto istabu.
– Tā būs Elizabetes un Dārsija istaba.
– Ak, es dievinu “Lepnumu un aizspriedumus”! Ko jūs… Nē, nē, nestāsti! Tad es nemūžam netikšu atpakaļ darbā.
– Īsi sakot, – Bekets iesāka, un viņi pamazām devās lejup, – polsterēts gultas galvgalis un kājgalis, lavandas un ziloņkaula toņi, balta vanna, flīzes gaišā zelta un krēmkrāsā.
– Hmm, – Klēra novilka. – Eleganti un apburoši. Benetas jaunkundzei un Dārsija kungam tas patiktu.
– Tev noteikti jāveido brošūra. – Bekets pie pēdējā kāpņu pakāpiena pagriezās pa kreisi un apstājās, kad izdzirdēja Raidera lamas no veļas mazgātavas puses.
– Nolādēts!
– Tā ir problēma, – atbildēja Ouens, – es ar to tikšu galā.
– Kas par problēmu? – Bekets iejaucās.
Ouens iebāza plaukstas galdnieka džinsu kabatās.
– Kārena Abota ir stāvoklī.
– Vai mamma tev nestāstīja par izsargāšanos? – Eiverija jautāja, pieķērusies pie Beketa rokas.
Ouens uz viņu nīgri paskatījās.
– Smieklīgi. Tas ir Džefa Korvera bērns. Viņi satiekas kopš iepriekšējā gada, kad Čeds iestājās augstskolā.
– Ne jau tikai satiekas vien, – Raiders nomurmināja. – Jēziņ, viņai taču ir jau četrdesmit! Kā viņa pamanījās “iekrist” šādā vecumā?
– Kā redzu, tevi neizbrīna fakts, ka Džefs Korvers spējis radīt bērnu savā vecumā, – Eiverija piebilda.
– Kārenai ir četrdesmit trīs gadi, – Ouens paraustīja plecus. – Es to zinu, jo mēs apspriedām viņas kandidatūru viesnīcas vadītājas amatam. Mēs visu jau bijām sarunājuši. Tagad viņa plāno kāzas ar Džefu un izvēlas mazulim vārdu.
– Nolāpīts! Nu, vismaz mums tās ir sliktas ziņas, – Bekets taisnojās, kad Klēra uzmeta viņam dusmīgu skatienu. – Mēs pazīstam Kārenu. Viņa kopā ar mammu un Ouenu izstrādāja visas interjera detaļas. Viņa izvēlējās pat krāsas viesnīcas vadītāja dzīvoklim trešajā stāvā.
– Turklāt viņai ir pieredze viesnīcu biznesā, – Ouens piebilda. – Viņa ir strādājusi Clarion. Es ķeršos pie sludinājumu rakstīšanas.
– Es pazīstu kādu, kas varētu stāties Kārenas vietā, – Eiverija pacēla gaisā pirkstu. – Es pazīstu kādu, kas ir šim amatam lieliski piemērots. Houpa, – viņa paziņoja un pagriezās pret Klēru.
– Jā! Viņa būtu lieliska viesnīcas vadītāja.
– Kas ir Houpa? – Ouens jautāja. – Es pazīstu visus, un par lielisko Houpu neko neesmu dzirdējis.
– Houpa Boumonta. Tu viņu reiz satiki, kad viņa šeit ciemojās, bet tu viņu nepazini. Mēs kopā apmeklējām augstskolu un bijām tuvas. Viņa dzīvo Vašingtonā un plāno mainīt dzīvesvietu.
– Kāpēc viņa būtu lieliska vadītāja? – Raiders jautāja.
– Pirmkārt, viņai ir bakalaura grāds viesnīcu vadībā. Otrkārt, viņai ir septiņu gadu ilga darba pieredze Wickham – smalkā viesnīcā Džordžtaunā. Pēdējos trīs gadus viņa strādāja vadītājas amatā.
– Viņa ir pārāk perfekta, – Raiders pakratīja galvu. – Kur slēpjas āķis?
– Houpai nekādu “āķu” nav. Viņa sagājās ar riebekli, kura vecākiem pieder Wickham viesnīca. Viņš pameta Houpu un aizgāja pie kādas dumiķes ar smalkiem radurakstiem un cilvēka rokām uzlabotiem pupiem.
– Viņa strādās līdz darba līgumā noteiktajam datumam, – Klēra turpināja. – Lai to darītu, ir nepieciešams gribasspēks.
Profesionāls gribasspēks. Viņa plāno mainīt dzīvesvietu.
– Kāpēc lai viņa no Džordžtaunas pārvāktos uz Būnsboro? – Raiders paraustīja plecus.
– Kāpēc ne? – Eiverija atcirta.
– Mēs ar Eiveriju jau krietnu laiku cenšamies pierunāt Houpu pārvākties uz šejieni vai vismaz uz vietu, kas ir tuva šai pilsētai. Viņai te patīk. – Jo vairāk Klēra par to domāja, jo labāka likās šī iecere. – Viņa reizēm apciemo Eiveriju, un mēs esam iedraudzējušās. Mēs iepriekšējā gadā pavadījām nedēļas nogali Wickham trijatā, un es varu galvot – Houpa visu dara nevainojami.
– Vai tu tiešām domā, ka viņa gribēs kļūt par viesnīcas vadītāju mazā pilsētiņā?
Eiverija uzsmaidīja Ouenam.
– Domāju, ka gribēs, sevišķi tad, ja arī pārējās telpas būs tikpat iespaidīgas kā Titānijas un Oberona istaba.
– Pastāsti man par viņu vēl kaut ko, – Ouens iesāka.
– Parādi man virtuvi, pēc tam vari atnākt uz manu restorānu. Es tev pastāstīšu vēl šo to un piezvanīšu pašai Houpai, ja tu to vēlēsies.
– Sarunāts.
– Kā viņa izskatās? – ierunājās Raiders.
– Viena no daudzajām kļūdām, ko pieļāvis Džonatans Vikems: viņš pameta glīto, gudro un darbīgo Houpu un aizgāja pie kaut kādas vīzdegunīgas dāmītes.
– Piekrītu. Man jāatgriežas veikalā, – Klēra teica Eiverijai. – Kad būsi sazinājusies ar Houpu, pasaki man, kāda ir viņas atbilde. Tas varētu izvērsties labi. – Viņa paskatījās uz Beketu. – Vai tu šeit būsi arī vēlāk? Es varētu te vēlreiz iegriezties divos vai pustrijos pēcpusdienā.
– Protams.
– Tad tiksimies vēlāk. Ja Houpa piekritīs šeit strādāt, tu no tā būsi ieguvējs. Viņa ir patiešām nevainojama.
Klēra aizsteidzās projām, un Raiders saviebās.
– Man nepatīk “nevainojami” cilvēki. Patiesībā viņi nekad nav nevainojami, bet tas kļūst skaidrs pārāk vēlu.
– Es vienmēr esmu apskaudis tevi un tavu saulaini optimistisko pasaules redzējumu.
– Optimisti nekad nepamana zābaku, pirms tas iesper starp kājām. Optimisma dēļ četrdesmit trīs gadus veca sieviete attopas ar vienu bērnu – augstskolas studentu un vēl vienu vēderā.
– Ouens visu nokārtos. Viņš to prot.
Klērai bija tikšanās ar tirdzniecības pārstāvi, un viņa papļāpāja ar piegādes servisa darbinieku, parakstot piegādes līgumu. Viņai patika saņemt jaunus pasūtījumus, atvērt kastes un ieraudzīt tajās grāmatas – vākus, kuros paslēpti stāsti, pasaules un vārdi.
Klēra kārtoja grāmatas plauktā, izdzirdēja īsziņas signālu, izlasīja Eiverijas ziņu un pasmaidīja.
Čau, rīt runāšu ar O. Ja viss izdosies, nākamnedēļ H atbrauks uz interviju.