Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
meiteņu vakars.
– Lieliski.
Eiverija iepakoja ravioli un ierakstīja apmaksas summu Klēras rēķinā.
– Paldies. Tiksimies rīt.
– Klēra, – Eiverija ierunājās, kad Klēra jau bija pie durvīm. – Sestdien es atnesīšu otru pudeli vīna, desertu un savu pidžamu.
– Tas izklausās vēl labāk. Priekš kam man vīrietis, ja man ir tāda draudzene?
Eiverija piekrītoši pacēla gaisā roku, un Klēra iesmējās.
Viņa izgāja laukā pa durvīm un gandrīz saskrējās ar Raideru.
– Divi no trim, – Klēra teica. – Es šodien jau satiku Beku.
Tagad vēl jāatrod Ouens.
– Es dodos pie mammas. Ouens un Beks ir darbnīcā. Es tevi uz turieni aizvedīšu, – viņš pasmīnēja. – Es pasūtīju vakariņas, jo mamma apgalvo, ka esot pārāk karsts, lai stāvētu pie plīts.
Klēra paņēma somu.
– Pilnīgi piekrītu. Nodod viņai sveicienus.
– Sarunāts. Tu labi izskaties, Glītā Klēra. Vai gribi aiziet padejot?
Viņa pasmīnēja un nospieda luksofora pogu.
– Sarunāts. Astoņos atbrauc pakaļ man un maniem puikām.
Klērai paveicās – zaļā gaisma iedegās uzreiz. Viņa pūlējās atcerēties nesenāko reizi, kad viņu kāds vīrietis aicināja uz dejām un runāja nopietni.
Viņai tas neizdevās.
Montgomeriju darbnīca bija tik liela kā māja un atbilstoši iekārtota. Tai bija piebūvēta gara veranda, kas bieži vien bija pieblīvēta ar mēbelēm dažādās atjaunošanas stadijās. Te jau divus gadus stāvēja vairāki apbružāti Adirondaka stila dārza krēsli, kurus bija nepieciešams atjaunot un nokrāsot.
Piebūvē bija sakrautas durvis, logi, vairākas izlietnes, kastēs saliktas flīzes, oļi, saplāksnis un daudzi citi priekšmeti, kas kaut kur savākti vai palikuši pāri pēc remonta un kam nebija vietas citur.
Ouens nespēja izturēt tādu jucekli un reizi vairākos mēnešos visu sakārtoja, bet drīz vien Raiders vai Bekets iemeta kaudzē kaut ko jaunu, un nebija ilgi jāgaida, līdz verandā atkal valdīja haoss.
Ouens bija pārliecināts, ka viņi tā dara apzināti.
Galvenajā darbnīcas telpā tika turēti darba piederumi, darba virsmas, plaukti, vairākas milzīgas darbarīku kastes, kokmateriālu kaudzes, vecas ievārījuma burciņas un kafijas trauki, kuros, kā vēstīja Ouena uzlīmētās etiķetes, glabājās skrūves, naglas un aizbīdņi.
Šeit tika ieturēta vismaz daļēja kārtība, kas gan tik un tā neatbilda Ouena augstajiem standartiem.
Viņi prata sastrādāties. No veca radioaparāta dārdēja rokmūzika, vairāki ventilatori atvairīja karstumu, galda ripzāģis skanēja, kad Bekets sagrieza kārtējo kastaņkoka gabalu. Beketam patika darboties ar koku, pieskarties tam un just tā smaržu. Mātes suns, milzīgais labradora jauktenis, vārdā Atikuss jeb vienkārši Kuss, izstiepās zem ripzāģa galda, lai nosnaustos. Kusa brālis Finčs reizi desmit sekundēs nometa pie Beketa kājām pīkstošu rotaļlietu – beisbola bumbiņu.
Dumiķis gulēja zāģskaidu kaudzē, izslējis kājas gaisā.
Bekets izslēdza zāģi un paskatījās uz priecīgi satraukto Finču.
– Vai izskatās, ka man gribas rotaļāties?
Finčs atkal paņēma bumbu zobos un izspļāva to uz Beketa zābaka. Zinādams, ka suns viņam mieru neliks, Bekets paņēma bumbu un izsvieda to laukā pa darbnīcas ieejas durvīm. Finčs līksmi aizsteidzās tai pakaļ.
– Vai tu ar to roku dari neķītras lietas? – Raiders painteresējās.
Bekets noslaucīja ar suņa siekalām aplipušo roku pret džinsiem.
– Esmu vienlīdz prasmīgs ar abām rokām.
Viņš paņēma nākamo kastaņkoka gabalu, ko Raiders bija nomērījis un iezīmējis. Finčs atsteidzās atpakaļ un nometa bumbu pie Beketa kājām.
Viss atskākās no jauna: Raiders mērīja un iezīmēja koka gabalus, Bekets tos zāģēja, un Ouens, vadoties pēc norādēm uz saplākšņa plāksnēm, lika tos kopā ar līmes un skavu palīdzību.
Šeit tapa divi grāmatu skapji, kuri bija paredzēti izvietošanai pie kamīna viesnīcas topošajā bibliotēkā. Vēl tos vajadzēja noslīpēt un nokrāsot, bet pēc tam ielikt zemāko skapīšu durvis. Kad tiks pabeigts otrais skapis un kamīna dekoratīvā apdare, Ouenam tiks uzticēts darbs, kas prasa īpašu precizitāti.
Visi trīs brāļi bija prasmīgi galdnieki, bet neviens neapšaubīja to, ka Ouens ir vismeistarīgākais.
Bekets izslēdza zāģi, pameta bumbu līksmā neprātā iegrimušajam Finčam un pamanīja, ka ir jau satumsis. Kuss pamodās, nožāvājās un izstaipījās, paberzējās gar Beketa kāju un izgāja ārā.
Pietiek, Bekets nolēma un izņēma no vecā ledusskapja trīs alus pudeles.
– Pulkstenis rāda alus stundu, – viņš paziņoja un pasniedza pudeles brāļiem.
– Piekrītu. – Rajs izspēra suņa nomestu bumbu pa atvērto logu ar tādu pašu precizitāti, kādu vidusskolas laikā demonstrēja futbola laukumā.
Finčs ar lēcienu aiztraucās pakaļ bumbai. Verandā atskanēja kritiena troksnis.
– Vai redzēji? – Bekets iesaucās. – Tas suns ir jucis.
– Tas bija teicams lēciens. – Raiders nolaizīja rokas īkšķi un paberzēja to gar grāmatu skapja sānu. – Glīts koks. Tava ideja par kastaņkoku bija izcila, Bek.
– Tas labi piestāvēs grīdas segumam. Dīvānam jābūt pārvilktam ar ādu, – Bekets nosprieda. – Tam jābūt tumšam, un krēsliem jābūt nedaudz gaišākiem, lai tie kontrastētu ar dīvānu.
– Vienalga. Šodien tika atvestas mammas pasūtītās griestu lampas. – Raiders iedzēra malku alus.
Ouens izvilka telefonu un atzīmēja tajā lampu pienākšanu.
– Vai tu tās apskatīji?
– Es biju nedaudz aizņemts.
Ouens pierakstīja vēl kaut ko.
– Vai tu iezīmēji kastes? Vai ieliki tās noliktavā?
– Jā, jā. Es iezīmēju visas kastes un saliku tās pagrabā zem Vesta. Saņēmām arī ēdamzālei paredzētās griestu lampas un sienu svečturus. Arī tos es jau sagatavoju.
– Man vajadzīgas pavadzīmes.
– Tās ir turpat, pie kastēm.
– Dokumentiem ir jābūt sakārtotiem.
Darbistabā atgriezās Finčs un nometa bumbu uz grīdas, sparīgi vicinādams asti.
– Varbūt viņš to izdarīs vēlreiz? – ieminējās Bekets.
Raiders atkal izspēra bumbu laukā pa logu, un suns aizsteidzās tai pakaļ. Atkal atskanēja kritiena troksnis. Tas piesaistīja Dumiķa uzmanību. Suns piegāja pie loga, uzlika ķepas uz palodzes un pēc brīža sāka rāpties laukā.
– Man vajadzīgs suns, – Ouens teica un malkoja alu, noraudzīdamies, kā Dumiķis tirina pakaļkājas. – Līdzko šis darbiņš būs pabeigts, es dabūšu suni.
Viņi beidza darbu un izgāja ārā, kur vēl piecpadsmit minūšu garumā apsprieda paveicamo un mētāja Finča bumbu. Dārzā un