Otrā iespēja. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
apstājās, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.
– Tu aizmirsi grāmatas un kafiju. – Vienā rokā viņa turēja maisiņu ar grāmatām, otrā – kafijas krūzīti.
– Jā, piemirsu gan. – Bekets iesmējās un papurināja galvu. – Paldies.
– Tas nekas.
Kad viņš aizgāja, Lorija nopūtās un prātoja, vai arī viņas puisis mēdz vērot viņu aizejam.
Klēra sakārtoja grāmatas, kas bija iepakotas un gatavas nogādāšanai pasta nodaļā. Kad viņa izgāja pagalmā un šķērsoja stāvlaukumu ar grants segumu, sejai pieskārās vēja pūsma, un viņa to dziļi ieelpoja.
Šķita, ka tuvojas lietus, un tas Klēru priecēja. Viņai noderētu īsta lietusgāze, jo tad nebūtu jālaista dārza augi. Ja nesāksies pērkona negaiss, puikas varēs paskraidīt pa dārzu pēc vakariņām un iztērēt daļu enerģijas.
Pēc tam puikas jānomazgā un jāsagatavo popkorns, jo šovakar ir filmu vakars. Pirms tam jāielūkojas grafikā un jānoskaidro, kuram šodien jāizvēlas filma.
Klēra bija nonākusi pie secinājuma, ka grafiki ļauj izvairīties no strīdiem, sūdzēšanās un niķošanās brīžos, kad trim maziem zēniem jāizvēlas starp Sūkli Bobu, Spēka Kareivjiem vai Zvaigžņu Karu komandu. Grafiku ieviešana nenovērsa strīdus, sūdzēšanos un niķošanos pilnībā, bet samazināja to līdz tādam līmenim, ko Klēra spēja kontrolēt.
Viņa aizveda grāmatas uz pasta nodaļu un aprunājās ar pasta nodaļas darbinieci. Tā kā uz trīsdesmit ceturtā ceļa bija izveidojies sastrēgums, viņa kājām atgriezās pilsētas centrā, pie luksofora nospieda pogu, lai iedegtos zaļā gaisma, un gaidīja.
Reizēm Klēra iedomājās par to, ka ir atgriezusies tajā pašā vietā, kur viss sākās. Viss pārējais gan ir mainījies, viņa nodomāja un paskatījās uz zilo plēvi.
Un mainās joprojām.
Viņa aizbrauca no Būnsboro deviņpadsmit gadu vecumā, nupat apprecējusies. Tagad Klēra saprata, ka tolaik bija ļoti jauna, priecīga, pašpārliecināta, iemīlējusies. Viņai prātā nebija nekas cits kā vien ceļš uz Ziemeļkarolīnu kopā ar Klintu, kur sāksies viņas jaunā – armijnieka sievas – dzīve.
Viss noritēja kā plānots. Viņa iekārtoja māju, iemācījās tajā saimniekot, strādāja nepilna laika darbu grāmatnīcā un vakaros steidzās mājās, lai pagatavotu vakariņas. Dažas dienas pirms Klinta pirmā brauciena uz Irāku Klēra uzzināja, ka ir stāvoklī.
Tolaik es iepazinu bailes, Klēra nodomāja un devās Vesta virzienā. Tomēr nemieru aizēnoja jaunības optimisms un grūtniecības radītais saviļņojums, par ko viņa bija sapņojusi, vēl mājās esot.
Klints atgriezās no misijas Irākā, un viņi devās uz Kanzasu. Viņi kopā pavadīja gandrīz gadu. Liems piedzima Klinta otrās misijas laikā. Kad Klints atkal atgriezās, viņš kļuva par brīnišķīgu divu mazu zēnu tēvu, tomēr karš bija atņēmis viņam dzīvesprieku.
Kad Klēra uz atvadām noskūpstīja Klintu pēdējo reizi, viņa vēl nezināja, ka ir stāvoklī.
Todien, kad viņai atnesa salocītu karogu, Mērfijs viņas vēderā pirmo reizi sakustējās.
Tagad es esmu atpakaļ mājās, Klēra nodomāja un pavēra iestiklotās durvis. Uz visiem laikiem.
Viņa bija plānojusi ierasties restorānā pēc pusdienlaika. Apmeklētāji sēdēja pie tumšajiem, spīdīgajiem koka galdiem, un kāda ģimene – Klēra ievēroja, ka viņi nebija vietējie – bija iekārtojušies atsevišķā nodalījumā telpas tālākajā stūrī. Viņu mazulis ar sprogainiem matiem gulēja uz sarkanajiem spilveniem, saldi aizmidzis.
Klēra ieraudzīja Eiveriju un pacēla roku sveicienam. Viņa stāvēja aiz letes un klāja mērci uz mīklas. Klēra ielēja sev glāzi sulas un piegāja pie letes.
– Šķiet, ka drīz līs.
– Tu to teici jau vakar.
– Šodien es runāju nopietni.
– Nu, tad es meklēšu lietussargu.
Eiverija uz mērces uzlika sarīvētu mozzarella sieru, desas šķēles, sēnes un melnās olīvas. Ar ātrām, prasmīgām kustībām viņa atvēra lielās krāsns durvis un ielika tajā picu. Viņa izcēla no krāsns citu, jau gatavu, un sagrieza to šķēlēs.
No virtuves iznāca viesmīle, pasveicināja Klēru, paņēma picu un šķīvjus un aiznesa tos pie galdiņa.
Eiverija nopūtās. – Daudz darba?
– No pusdivpadsmitiem līdz brīdim pirms aptuveni pusstundas šeit bija pilns ar cilvēkiem.
– Vai tu šovakar strādāsi? – Klēra jautāja.
– Vendija atkal ir saslimusi, tāpēc man nāksies strādāt divas maiņas pēc kārtas.
– “Saslimusi” nozīmē, ka viņa atkal salabusi ar savu puisi. – Es arī justos slikti, ja saietos ar to nejēgu. Toties viņa prot pagatavot sasodīti labu picu. – Eiverija no letes apakšas izvilka ūdens pudeli. – Laikam jau man nāksies viņai piedot. Mūsdienu jaunieši neko nesaprot no darba ētikas.
– Es patlaban mēģinu atcerēties, kā sauca to puisi, ar kuru tu sagājies toreiz, kad tevi pieķēra izvairāmies no stundām skolā.
– Lenss Pofinbergers. Tas bija prāta aptumsums. Man nācās to rūgti nožēlot. Es pieļāvu vienu, tikai vienu kļūdu, un tētis nelaida mani laukā no mājas mēnesi. Lenss patlaban strādā Kenfīldā par mehāniķi. – Eiverija samirkšķināja skropstas un iedzēra ūdens malku. – Mehāniķi ir glīti.
– Tiešām?
– Lenss ir izņēmums, kas apstiprina likumu.
Eiverija pacēla telefona klausuli, pieņēma pasūtījumu, izvilka no krāsns picu, sagrieza to šķēlēs un pasniedza viesmīlei, kura aiznesa ēdienu pie galdiņa vēl karstu.
Klēra malkoja sulu un skatījās, kā Eiverija strādā.
Vidusskolā viņām, karsējmeiteņu komandas vadītājām, bija draudzīgas attiecības. Draudzīgas, tomēr ar sāncensības piegaršu. Viņas pārstāja kontaktēties, kad Eiverija iestājās augstskolā, un neilgi pēc tam Klēra devās projām no pilsētas kopā ar Klintu.
Viņas atjaunoja draudzību tad, kad Klēra ar zēniem pārvācās atpakaļ uz pilsētu. Tobrīd Eiverija nupat bija atvērusi restorānu.
– Grāmatnīcā pirms neilga laika bija ienācis Bekets.
– Par to jāziņo presei!
Klēra uz Eiverijas sarkasmu atbildēja ar smaidu.
– Viņš man piedāvāja aplūkot viesu namu no iekšpuses.
– Tiešām? Es sagatavošu pasūtījumu, un dosimies.
– Es tagad nevaru uz turieni iet. Man jābrauc pakaļ bērniem… – Klēra ielūkojās pulkstenī. – Pēc stundas. Un man vēl jāpastrādā. Varbūt darīsim to rīt, pirms šeit sāksies drūzma?
– Sarunāts. Es te ieradīšos deviņos no rīta, lai iesildītu krāsnis un tamlīdzīgi. Es varētu paņemt pārtraukumu aptuveni desmitos.
– Sarunāts, desmitos. Man jādodas. Darbs, bērni, vakariņas, vanna, filmu vakars.
– Ja vēlies, vari paņemt līdzi mūsu lieliskos spinātu ravioli. Klēra jau grasījās sacīt “nē”, bet saprata, ka tas ir labs veids, kā iemānīt bērniem spinātus un aiztaupīt viņu mātei četrdesmit piecas minūtes darba virtuvē.
– Sarunāts.