Devos prom no viesnīcas un cerēju, ka nejaukais pārvaldnieks pamanīs mani iekāpjam privātajā karietē, ko vilka divi zirgi. Taču no viņa nebija ne vēsts. Kariete mani aizveda uz Havras pilsētu, un drīz es attapos ieplūstam lielā pasažieru vilnī, kas trokšņodams vēlās uz Britannia pusi. Smalks kuģis, un es ar iepriecinājumu konstatēju, ka hercogiene man sagādājusi kajīti pirmajā klasē.

      Tā kā uz kuģa vēl nebija ļauts kāpt, es apsēdos pirmās klases uzgaidāmajā telpā. Te nudien aristokrātu bija kā biezs – džentlmeņi frakās un cilindros un lēdijas, kas tvīksmīgi dižojās kažokādās, cepurēs ar spalvām un dārgakmeņiem.

      Es nupat biju pārliecinājusies, ka Pulksteņbriljants ir savā vietā (pēcāk attapu, ka ielūkojos somā vai ik pēc piecām minūtēm), kad man līdzās apsēdās neliela auguma vīriņš baltā uzvalkā. Rādījās tāds dīvainis, jo satraucoši bieži murmulēja zem deguna. Par to, kā Parīze pilnīgi un galīgi ejot postā.

      – Kauns! – viņš izsaucās, nevienu tieši neuzrunādams. – Atminu laikus, kad tajā pilsētā varēja pārlaist nakti pie atvērta loga. Un neaizslēgtām durvīm. Bet tagad šitā iznācis! Kauns un negods, tā ir gan.

      – Tā ir? – es nenovaldījos un pārjautāju. Sirdī jūtu vājību pret trakajiem.

      – Nudien, ir gan, – viņš atteica, pakratījis galvu. – Esiet pateicīga, mazā jaunkundze, ka ar ģimeni esat izkļuvusi no Parīzes.

      – Es ceļoju viena pati, – lepni paskaidroju.

      – Meitēns jūsu vecumā? Kāds neprāts! – vīriņš rauca pieri. – Bet galvenais, ka jūs braucat prom. Cik šausmīgi! Un vēl tik smalkā viesnīcā kā Grand!

      Pēkšņi man radās liela interese par šiem murgainajiem vārdu plūdiem.

      – Es vēl nesen tur mitinājos, – es sacīju. – Ko jūs teicāt par Grand viesnīcu?

      – Tieši tur tas atgadījies! Briesmu lietas!

      – Mitējieties gvelzt, mazprātiņ! – es asi uzsaucu. – Stāstiet, kas tur notika.

      – Slepkavība! Lūk, kas! Šorīt tur uzgāja līķi, – vīriņš paskaidroja. – Istabene atrada to sievieti pavisam aukstu. Ar dunci sirdī.

      Manī šķita mostamies baiļu čūska, kas līda augšup, uz sirds pusi. Tā locījās un slīdēja. Vīdamās aizvien augstāk. Žņaugdama ciešāk. Nebūtu viegli ietērpt vārdos to, ko jutu. Varu pasacīt vienīgi to, ka dziļi sirdī es zināju, pirms pajautāju.

      – Kas viņa ir? – es vārgi nočukstēju. – Ko noslepkavoja? – Jūs tikpat neesat par viņu dzirdējusi, – vīrietis attrauca. – Viena tāda večiņa.

      – Kas? – es atkārtoju vēl steidzīgāk.

      Vīrietis skumji pasmaidīja. – Nu, labi, pateikšu. Tā bija Trinitijas hercogiene.

      Mana sirds sāka sisties straujāk.

      – Reiz viņa bija dižena lēdija, – sarunbiedrs klusi atzina. – Es viņu pazinu, – bildu. – Tas ir, es gribēju teikt…

      es zinu šo vārdu.

      – Nebēdājiet tā, mazo jaunkundz, – vīriņš uzsauca. – Nenokaujieties ar domām par slepkavībām un ļaundarībām. Tās atstājiet pieaugušajiem, vai dzirdat?

      Viņam, bez šaubām, bija taisnība. Es biju lēdijas jaunākā istabene. Ģeniāla un daiļa. Tomēr vēl tikai bērns. Ko gan es zināju par slepkavībām un ļaundarībām? Par dunčiem, kas iegremdēti sirdīs? Neko. Tā lūk! Vismaz līdz šim. Vismaz līdz šim brīdim.

      – Apsoliet man, ka nelauzīsiet galvu par šo baismīgo lietu. – Vīriņš paplikšķināja man pa roku, un viņa acīs ielija tēvišķas rūpes. – Vai apsolāt, mazo jaunkundz?

      No visas sirds centos pasmaidīt, taču smaids kā nerādījās, tā nerādījās uz lūpām.

      – Es apsolu.

      3. nodaļa

      Kuģis nupat bija pacēlis buras. Es sēdēju krēslā uz klāja, vēros jūrā un pūlējos domāt. Ikdienišķos apstākļos man tas padodas pasakaini labi, jo man piemīt filozofijas profesora – vai, mazākais, bibliotekāra palīga – iedzimtais instinkts. Taču šoreiz neizdevās.

      Mani tirdīja briesmīgs nemiers. Rokas drebēja. Domas sapinās. Ļaudis kā lemingi drūzmējās gar kuģa reliņiem un vēl centās saskatīt krasta ainas. Turpretim man acu priekšā rēgojās vienīgi Trinitijas hercogiene guļam gultā ar nazi krūtīs. Kaut arī noduršana bija brīnumaini saistošs nāves cēlonis, īstai hercogienei neklājās šādi nolikt karoti. Viņa bija pelnījusi krietni cienīgāku aiziešanu. Teiksim, viņa varēja aizrīties ar omāra spīli. Vai iet bojā, krītoša kroņluktura nospiesta.

      Fakti bija šādi. Sieviete, kas stāvēja ar vienu kāju kapā – diez vai viņa izvilktu līdz nedēļas beigām –, bija nobendēta savā gultā. Kādēļ? Un kas to izdarījis? Es ieprātojos par akmenī skatīto vīziju. Sievieti, kas, notupusies pie hercogienes viesnīcas numura durvīm, glūnēja pa atslēgas caurumu.

      Vai viņa bija slepkava? Es viscaur nodrebēju. Ir jābūt saistībai starp Pulksteņbriljantu un hercogienes baismo nāvi. Vai tad vecā ragana nebija brīdinājusi, ka šo vienreizējo dārgakmeni ir iekārojuši stulbi ļaundari?

      Tas katrā ziņā būtu saprotams.

      – Vai tu jau dzirdēji par hercogieni? – iespiedzās kāda sieviete ar krāšņi izvirzītu apakšžokli un kaklu kā žirafei. Kopā ar savu lempīgo vīru viņa apstājās pie reliņiem man pretī. – Pilnīgs ārprāts!

      – Pārāk daudz naudas, – atteica vīrs. – Tādi bagātnieki mūždien dabū šaušalīgu galu.

      Sieva ieelsās (tādu skaņu izdveš zirgs, kas uzkāpis ar pakavu uz naglas).

      – Neesi tāds nezvērs, Engus! Šausmas, vairāk it nekas! Es tikai ceru, ka noziedznieks jau ir notverts.

      – Slepkava vēl ir uz brīvām kājām, – skanēja atbilde.

      Sieviete

---

Скачать книгу