Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps
Читать онлайн книгу.
sieviņa bija rakstniece. Viņas pirmā grāmata “Skotijas un Velsas slavenie spoki” bija pārdota tikai sešdesmit trijos eksemplāros. Pēdējā gada laikā viņa ceļoja apkārt pasaulei, lasīdama šausmīgi nepopulāras lekcijas, un rakstīja jaunu grāmatu par zudušajiem mītiem un leģendām – nolādētām relikvijām, zudušām pasaulēm, atriebīgiem dieviem un vēl visu ko citu. Tagad mis Olveiza atgriezās Anglijā, lai aprūpētu slimo māti. Mana jaunā draudzene bija jauka, patīkama un baismīgi apnicīga sieviņa. Bet, būdama pēc dabas nesavtīga – jo man piemīt misionāra iedzimtais instinkts –, es darīju visu, lai viņa justos jautri.
Pirmajā ceļojuma vakarā pēc mokoši vieglām vakariņām (pēc pārdzīvotās bezsamaņas man bija modusies nelielas armijas cienīga apetīte) mēs ar mis Olveizu mēnesnīcā pastaigājāmies pa augšējo klāju. Mēs apspriedām manu vecāku daudzos piedzīvojumus. Viņi bija karšu sastādītāji. Ceļoja uz vistumšākajiem zemeslodes nostūriem, atzīmēdami kartē nepazīstamās ielejas, aizas un kalnus. Viņi bija ceļojuši visur. Izdarījuši visu. Izrakuši mūmijas Ēģiptē. Izcirtuši takas Amazones džungļos. Mis Olveizu viņu piedzīvojumi ārkārtīgi aizrāva. Mani – arī. Galu galā, es pati tos dzirdēju pirmo reizi.
Jā, jā, melot nav labi. Bet citādi es nevarēju. Par saviem īstajiem vecākiem man nekādu ziņu nebija. Zināju vienīgi to, ka nepazīstama sieviete – drūma izskata lēdija – piecu gadu vecumā mani bija atvedusi uz Heringtonas Negribēto bērnu patversmi un atstājusi. Pirmās atmiņas dzīvē man ir tikai par bāreņu patversmi, par gadiem pirms tam prātā ir vienīgi neskaidri tēli. Taču es esmu pārliecināta, ka manas dzīves pirmsākumi bijuši pārpilni pārsteidzošiem piedzīvojumiem.
– Tu savus vecākus noteikti augstu vērtē, – nopietni sacīja mis Olveiza. – Tieši tādēļ es tik gauži alkstu atgriezties Anglijā, lai redzētos ar savu nabaga māti. Viņa ir smagi slima. – Sieviete apstājās un uzlika rokas uz margām. Tālumā uz jūras melnās virsmas rotaļājās pienaini balta mēnesgaisma. – Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu, Aivij?
– Uzstājīgi vēlos to dzirdēt, – es attraucu.
– Parīzē es iegādājos mātei ļoti īpašu dāvanu, – viņa čukstēja. – Briljanta gredzenu. Mans tēvs nevarēja atļauties viņai tādu gredzenu sagādāt. Bet māmiņa allaž tādu vēlējās.
– Vai tas bija apstulbinoši dārgs? – es jautāju.
– Jā, satriecoši, – atteica mis Olveiza. Viņa pieliecās man tuvāk. – Vai tu varētu man palīdzēt, Aivij? Es nekādi netieku gudra, kur varētu briljantu noslēpt jūras brauciena laikā. Nu, tādā vietā, kur neviens neiedomātos ieskatīties. Man tas nemaz nepadodas.
Es aplaidu skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās.
– Man gan nevajadzētu jums, mis Olveiza, to stāstīt, – es klusītēm ieteicos. – Bet es pati vadāju līdzi briljantu.
Ļoti retu. Unikālu.
– Vai patiesi? – rakstniece redzami samulsa.
– Par to nezina neviens, – es skaidroju. – Pat kuģa kapteinis ne.
Jā, iespējams, nebija prātīgi stāstīt par dārgakmeni. Taču cilvēku pazīšana ir mana stiprā puse, un es redzēju, ka mis Olveizai varu uzticēties. Viņa rakstīja grāmatas, un tādi cilvēki taču nevar būt bīstami!
– Kā tu pie tāda tiki? – mana draudzene dedzīgi vaicāja.
– Man to iedeva kāda veca, resna hercogiene, – es paskaidroju. – Mēs bijām trakoti tuvas. Pirms nāves viņa izteica vēlēšanos, lai es personiski nogādāju briljantu Baterfīldpārkā un ielieku Matildei Baterfīldai rokās. Šo uzdevumu hercogiene uzticēja man un nevienam citam.
– Tad jau tu aptver, cik satraukta esmu, nēsādama līdzi tik vērtīgu mantu, – teica mis Olveiza. Viņa aplaizīja lūpas (kuras acīmredzot bija sasprēgājušas vējā uz jūras). – Kā gan tu izprātoji, kur paslēpt hercogienes kaklarotu?
– Ko tur daudz prātot, mīļā, – es jautri bildu. – Es to visu laiku nēsāju līdzi.
Mis Olveizas vientiesīgās actiņas uzdzirkstēja.
– Tu nēsā līdzi Pulkst… – Sieviņa pēkšņi ieklepojās (jādomā, ka rīklē ieskrēja lapsene vai kāds nešpetns jūras kukainis). – Tu nēsā līdzi briljantu vēl šajā pašā brīdī?
– Jā.
Viņa dedzīgi vērās manī. – Vai drīkstu jautāt, kurā vietā?
Ir nu gan vientiesīga nelga!
Es ieķiķinājos.
– Es to glabāju kabatā, kuru aizšuvu, – es paskaidroju. – Redzat, cik tas ir droši? Dārgakmenim nevarētu piekļūt tā, lai es to nemanītu.
– Bet naktīs? – mis Olveiza prašņāja. – Kur tu to novieto naktīs?
– Zem spilvena, mīļā, – es atbildēju. – Man ir gaužām caurs miegs. Ja kāds to mēģinātu nozagt, es uztrūktos un sadotu tam brutālu sutu. Piedevām es aizbarikādēju durvis.
Man šķita, ka mis Olveiza izskatās nedaudz vīlusies. Bet tas droši vien tikai rādījās. Viņa arvien piedāvājās pacelt noslēpumainības plīvuru (šī mīļā, paļāvīgā tukšprātīgā radība!)
– Vai gribi redzēt manas mātes gredzenu? – vecā sieviete čukstēja.
Jāatzīstas, ka visumā mani dārgakmeņi neinteresē – ja tie nav Pulksteņbriljants. Taču draudzības saišu vārdā es biju spiesta vismaz izlikties aizgrābta.
– Ar lielāko prieku! – es atzinu.
Mis Olveizas kajīte bija tāda pati kā manējā – vienīgi tumšāka, jo to apgaismoja viena vienīga svece uz galdiņa pie gultas. Kad durvis bija kārtīgi aizslēgtas, mana draudzene pieglauda pelēkbrūnos matus, pastūma acenes augstāk uz deguna un dziļi ieelpoja. Tad viņa atvēra ceļojumu somu un izvilka lielu grāmatu par Seno Grieķiju. Uz mirkli nobijos, ka viņa grasās lasīt man priekšā. Par laimi, grāmatas pielietojums izrādījās daudz interesantāks – tajā izdobtā caurumā bija ievietota sarkana kārbiņa. Mis Olveiza to izņēma un rūpīgi atvēra vāku.
– Lūk, te tas ir, – viņa sapņaini bilda.
– Ak, cik skaists! – es iesaucos.
Nebija gan. Tas bija mazs. Un nespodrs. Plāna zelta stīpiņa. Kripatiņas lieluma briljants. Pat putekļi gadās mirdzošāki. Taču mans sirdsdraudzenes pienākums mudināja samelot. Izdvesu visādus “O!” un “Ā!”. Izteicu atbilstošus komplimentus. Uzsvēru, ka viņas māte būs tik priecīga, ka droši vien nomirs aiz laimes. Tas gan nebija glīti teikts, zinot mātes trauslo veselību. Taču mis Olveizu mana sajūsma iepriecināja.
Tomēr drīz smaids no viņas lūpām nozuda.
– Droši vien šis gredzens neizskatās pārāk nozīmīgs, salīdzinot ar tavu briljantu, Aivij. Vai es varētu?.. – Viņa papurināja galvu. – Nē, man nepieklātos to lūgt. Tas būtu šausmīgi nepieklājīgi.
– Kas tieši? – es vaicāju.
– Es gribēju pajautāt, vai drīkstētu to apskatīt, – viņa kautrīgi bilda. – Lūdzu, piedod. Man nevajadzēja tev to lūgt.
Protams, es biju zvērējusi dārgakmeni nevienam nerādīt. Vismaz ne līdz dzimšanas dienas viesībām. Bet mis Olveiza bija tik maiga, patīkama nejēga. Kāds ļaunums celsies no tā, ja viņa uzmetīs tam aci?
– Panāciet tuvāk, un es jums parādīšu, – es klusi aicināju.
Turēdama