Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps
Читать онлайн книгу.
bija, lai es to uzdāvinu mis Baterfīldai dzimšanas dienā un pasniedzu tieši viesību laikā.
– Tas man nepatīk, – vīrietis noburkšķēja. – Hercogiene atteicās pastāstīt, kā viņa tikusi pie šī noslēpumainā briljanta. Zinu vienīgi to, ka tas viņai izmaksāja krietnu tiesu viņas bagātības. Kad jūs dodaties ceļā uz Safolku?
– Rīt no rīta, – es atbildēju, savilkdama ciešāk bizes lenti (šķita, ka tam ir piemērots brīdis).
– Ļoti labi, – advokāts bilda. – Šeit slēpjas vēl lielāks noslēpums, mis Pokita, un es esmu apņēmies to izdibināt. Vēl arvien netieku gudrs, kālab hercogiene vēlētos atdāvināt šo neizsakāmi vērtīgo dārgakmeni Matildei Baterfīldai, meičai, kuru nekad mūžā nav redzējusi.
– Te gan nekādas dižās mīklas nav, mīlīt, – es lietišķi paziņoju. – Hercogiene pirms vairākiem desmitiem gadu bija sagājusi ragos ar Matildes vecmāmiņu. Šī kaklarota ir miera izlīguma piedāvājums. Veciem ļaudīm stipri patīk tādas dīvainības.
– Mis Pokita, domāju, ka hercogienes slepkavība un Pulksteņbriljants ir cieši saistīti. Tāpat es uzskatu, ka jums no Parīzes sekoja.
Nabadziņš. Cik satriecoši melodramatiski! Nodomāju, ka viņš noteikti dievina teātri.
– Mister Benks, attopieties! Ja kāds būtu man sekojis uz kuģa, tad man jau visādā ziņā būtu uzbrukts.
Horeišio Benkss uz brīdi apstulba. Man tas šķita visai aizraujoši.
– Te jāredz visa kopaina, – viņš beidzot bilda. – Un man tas pagaidām neizdodas.
– Toties man izdodas, – es paziņoju. – Rīt no rīta es došos turp, dažas dienas uzkavēšos Baterfīldpārkā un viesību laikā pasniegšu kaklarotu Matildei. Pēc tam jūs izmaksāsiet man naudu, un visa šī jezga būs galā. Vai piekrītat?
Viņš nepiekrita.
– Hercogienei Belgrāvijā ir savs pilsētas nams. Es panācu, lai saimniecības vadītāja atvēl dažas istabas jums. – Vīrietis pasniedza man vizītkarti. – Uz tās ir rakstīta adrese. Savāciet mantiņas un esiet pie mājas ap trijiem. Es jūs tur sagaidīšu.
Es protestēju. Piespēru ar kāju. Izkāru mēli. Nekāda labuma! Tas nudien varēja padarīt traku!
– Mis Pokita, ja gribat saņemt naudu, dariet, kā lieku, – advokāts piekodināja. – Man vēl pilsētā ir svarīga tikšanās, citādi es dotos turp kopā ar jums. Ne ar vienu nesarunājieties. Nevienai dzīvai dvēselei neatklājiet, kur jums paredzēts apmesties. Vai esam sapratušies?
– Pilnībā, – es atbildēju, cik vien īgni spēju (un tas bija apbrīnojami īgni).
Tad šis nešpetnais vīrietis apcirtās uz papēža un aizdevās prom pat neatvadījies. Bet te piepeši viņš apstājās un paraudzījās atpakaļ.
– Es biju Trinitijas hercogienes advokāts veselus četrdesmit gadus un visu šo laiku neesmu pieredzējis, ka viņa uzticētos kaut vienam cilvēkam, – vīrietis noteica, samiedza acis un pievērsa man ciešu skatienu. – Kādēļ viņa izraudzījās tieši jūs, lai nogādātu Pulksteņbriljantu? Kādēļ tieši jūs, mis Pokita?
Es sirsnīgi pasmaidīju.
– Ak, biju domājusi, ka zināt, mīlīt: otras tādas kā es pasaulē nav.
Iespējams, uz mistera Benksa lūpām pavīdēja smaids. Pazibēja tikai uz acumirkli. Tad viņš atsveicinādamies ar pirkstu galiem pieskārās cepurei un aizsoļoja.
Ceļš uz Belgrāviju pagāja bez jebkādiem piedzīvojumiem. Izņemot vienu. Es uzskrēju virsū mis Olveizai. Tas, bez šaubām, gadījās nejauši. Viņa pastaigājās parkā tieši tajā brīdī, kad es devos prom. Nabaga radība tā nopriecājās, mani sastopot. Vairākkārt mani apkampa. Es painteresējos, kāpēc viņa vēl atrodas Londonā. Mis Olveiza paskaidroja, ka izdevējs palūdzis uzkavēties, lai apspriestu jauno grāmatu – to par mītiem un leģendām. Tā laikam sanākusi satriecoši garlaicīga. Tai būtu jābūt krāsainākai, saistošākai. Mis Olveiza šķita rūgti vīlusies. Viņa gari un plaši klāstīja par izmaiņām, kādas nodomājusi ieviest. Bet es viņu apturēju. Jo man bija jautājumi.
– Mis Olveiza, – es nopietni sacīju. – Es redzēju jūs atstājam kuģi. Jūs iekāpāt karietē kopā ar mazo vīriņu kapucē, ko redzēju uz kuģa. To, kuru, pēc jūsu teiktā, esmu iztēlojusies. Ko tas nozīmē, mīļā?
Nabaga mis Olveiza izskatījās diezgan apjukusi. Viņa pavēra muti. Aši samirkšķināja acis. Un sakārtoja brilles.
– Jā, Aivij, tas ir ļoti labs jautājums. – Sieviete cieši palūkojās manī. – Tavai uzmanībai nekas nepaslīd garām, vai ne? Saki, tavuprāt, kāpēc es biju kopā ar to mazo vīriņu?
Cik gudra sieviete! Viņa zināja, ka man pa rokai allaž ir papilnam pārsteidzošu atklāsmju. Es izklāstīju savu teoriju. Par izdevēju kā tēvu un talārā tērpto punduri kā sen zudušo dēlu. Par to, kā pēc skandāla nabadziņu izraidīja uz Franciju. Par to, cik palīdzīgu roku sniedza mis Olveiza, lai tēvs un dēls atkal redzētos.
Draudzene vien pārsteigta noelsās.
– Aivija Pokita, tu esi brīnums! – viņa iesaucās. – Katrs tavs vārds ir patiess. Kā tev izdevās to secināt?
Turpmākās dažas minūtes es samulsušajai rakstniecei skaidroju savu spīdošo domu gājienu.
– Kur tu Londonā domā iekārtoties? – nevērīgi apvaicājās mis Olveiza. – Vēl uz kuģa tu īsti nezināji, kurā no daudzajiem vecmāmiņas īpašumiem tu apmetīsies. Tagad tas noteikti ir izlemts, vai ne?
– Jā gan, pilnīgi un galīgi izlemts, – es atbildēju, aizbīdīdama aiz auss matu sprogu. – Vecmāmiņai pieder smalks nams Belgrāvijā. Es apmetīšos tur.
– Cik kolosāli! – mis Olveiza pieliecās tuvāk. – Kur tieši? Es vaicāju tikai tādēļ, ka pēc tikšanās ar izdevēju dodos prom no Londonas un gribētu uzrakstīt tev vēstuli, kamēr vēl uzturies pilsētā.
Mistera Benksa brīdinājums – “Nevienai dzīvai dvēselei neatklājiet, kur jums paredzēts apmesties” – bez šaubām, bija man palicis prātā. Bet uz dārgo mis Olveizu tas diez vai attiecās. Turklāt hercogienes Londonas nams neapšaubāmi būs ārkārtīgi iespaidīgs. Tieši tādā Pokitu vecmāmiņa mitinātos. Es nosaucu mis Olveizai adresi. Viņa to diezgan drudžaini pierakstīja piezīmju grāmatiņā. Aizvēra piezīmju grāmatiņu. Atvēra to vēlreiz. Nolasīja adresi skaļi, it kā lai pārliecinātos, ka tā pierakstīta pareizi. No jauna iztaujāja mani par manām iecerēm. Vai patiešām esmu nodomājusi palikt pa nakti šajā Belgrāvijas mājā?
Nabaga mis Olveiza. Mani aizkustināja tas, ka izraisu viņā tādu aizgrābtību. Taču mani urdīja vēlme doties tālāk. Apskāvušās mēs šķīrāmies. Mis Olveiza solījās jau šajā pašā vakarā rakstīt man, un es apsolīju izlasīt viņas vēstules, kad atradīšu brīvu brīdi.
Es nonācu pie hercogienes pilsētas nama Belgrāvijā īsi pirms trijiem, un mājā mani ieveda saimniecības vadītāja misis Vensa (bezzobaina, sarkansejaina nenozīmīga tuklīte), kura žigli nozuda virtuvē smēķēt pīpi. Horeišio Benkss, vēl aizvien tumšajā uzvalkā un cilindrā, gaidīja mani viesistabā. Viņš iztaujāja mani par jaunākajiem notikumiem un šķita pievēršam itin lielu uzmanību tam, ka biju saskrējusies ar mis Olveizu.
– Es gribētu tikties ar šo jūsu draudzeni, – viņš stingri uzsvēra.
Es