Vakars aizritēja mokoši garlaicīgi. Horeišio Benkss sēdēja, ieracies papīros. Misis Vensa palika, ieslēpusies virtuvē, un kūpināja pīpi. Es nedaudz palasīju. Izklaiņāju māju, apskatīdama hercogienes savādo mākslas kolekciju – viņai bijusi vājība uz marmora statujām, kas attēloja vakartērpos ģērbtus dzīvniekus.

      Mistera Benksa atgādinājums doties pie miera nāca gluži kā atvieglojums.

      Brīnišķīgi mīksts matracis. Spilvens – tīrais prieks!

      Miegs nekavējās.

      Īsti nezinu, kas mani uzmodināja. Tas, ka iekrakstējās grīdas dēlis? Klusā čīkstoņa, kad augšup pastūma logu? Katrā ziņā es uztrūkos no miega. Strauji atvēru acis. Nervu gali dega kā ugunī. Guļamistabu izraibināja dažādas ēnas, un starp pavērtajiem aizkariem ieplūda mēnessgaismas stari. Un tad es kaut ko pamanīju. Kustību. Abās pusēs gultai. Divi mazi stāvi, kas grasījās doties prom. Es pietrūkos sēdus. Nē, mēģināju pietrūkties. Taču nevarēju pakustēties. It nemaz. Biju no galvas līdz kājām piesaistīta gultai ar palagiem – tik cieši, kā parasti notin faraonu mūmijas. Es grozījos un pūlējos atsvabināties. Locījos un spārdījos. Bet nekādas jēgas. Es biju pilnīgi un neglābjami sasaistīta!

      Pāri istabai pārslīdēja divas ēnas un pazuda aiz durvīm.

      Cauri augumam izšāvās karsta un zibenīga šalts – Pulksteņbriljants! Sakodu zobus un spēcīgi spiedos pret neiedomājami cieši satītajiem palagiem. Grūdu un spēru, cik spēka. Vienā laidā stenēju un kunkstēju. Gorīju plecus. Galu galā saites mazliet padevās. Izrādīdama sirdi plosošu spēku un neatlaidību, es beidzot spēju padarīt saites maķenīt vaļīgākas un kā tāds kāpurs izlocījos no gūsta.

      Nostājusies uz kājām, es ieraudzīju, ka mana guļamistaba ir izvandīta – atvilktnes atrautas vaļā, drēbes izmētātas. Vai nelūgtie viesi meklējuši Pulksteņbriljantu – gluži kā misters Benkss bija paredzējis? Par to es nešaubījos. Laimīgā kārtā dārgakmens bija noslēpts hercogienes klavierēs. Tur to nemūžam neatradīs.

      Lidot izlidoju no istabas un steidzos lejup pa puslokā izvītajām kāpnēm. Es nebaidījos. Ne drusciņas. Gluži pretēji, manī valdīja brīnumains miers – jo man piemīt miegainas govs iedzimtais instinkts. Lēkdama pāri katram otrajam pakāpienam, es nonācu vestibila hallē un sāku pārdomāt, kur uzsākt meklējumus.

      – Kuššš! – nošņāca kādas man neredzamas sievietes balss. Tā skanēja no viesistabas. Pēc tam nodipēja steidzīgi soļi. Aizvien skaļāk. Nudien, tie šķita nākam taisni manā virzienā. Es atkāpos un piespiedos pie sienas, ieslēpdamās ēnās. Pāri aptumšotajai priekšnama hallei pāršāvās divi nīkulīgi stāvi un pazuda virtuvē. Pārsteidzoši sīkuļi ir šie nelieši. Manī sāka virt dusmu katls. Nejaukie zagļi! Izniru no ēnām un, pilnībā gatava kaujai, traucos viņiem pakaļ.

      Virtuve grima tumsā un klusumā. Uz sola dega svece. No dzelzs statīva virs galda karājās misiņa katli un pannas. Misis Vensa gulēja šūpuļkrēslā ciešā miegā (es nebrīnītos, ja viņa spētu nogulēt arī viesuļvētru) ar izdzisušu pīpi zobos. Lielajā pavardā kurējās atklāta uguns. No negantniekiem nebija ne vēsts.

      Apgāju ap galdu. Paskatījos zem tā. Neviena nebija. Varbūt izbēguši pa sētas durvīm? Es jau dzīros to pārbaudīt, bet tad no pieliekamā izlidoja noplūkts cālis. Tam sekoja govs sāns. Un kartupeļu maiss. Un soļi. Pieliecos zem galda brīdī, kad no pieliekamā izcilpoja abi mazie iebrucēji. Es uzreiz atcerējos mazo, dīvaino vīriņu, kas iekāpa karietē kopā ar mis Olveizu. Līdzība bija satriecoša. Un tas bija savādi. Viens no viltīgajiem punduriem, iznesis lielu miltu paku, pārplēsa to, it kā tā būtu no papīra salvetes, un iztukšoja pakas saturu uz grīdas.

      Pretīgais nezvērs!

      Abi neģēļi pēkšņi sastinga. Un abi vienlaikus, kā sarunājuši, pagrieza galvu. Tie šķita lūkojamies tieši man virsū! Melnie gvardi ašiem solīšiem brāzās katrs gar savu galda pusi. Vēl acumirklis, un viņi man uzbruks. Es zibenīgi izslējos taisna un paķēru no gries tu statīva katlu. Tajā brīdī jutu kaut ko aptinamies ap kreisās rokas plaukstas locītavu. Ne mirkli neapdomādamās, es zvēlu ar katlu, cik vien man bija spēka, un trāpīju kretīnam kapucē pa galvu. Tas nokūleņoja uz grīdas.

      Otrs iebrucējs nošņācās kā zvērēns. Viņa seju slēpa kapuce, bet man nebija šaubu, ka tas ir viens sīks, nožēlojams neglītenis! Raudzīju satvert citu katlu, bet par vēlu. Tas četrkājainais nejēga saķēra mani aiz rokas un aizlingoja pāri galdam kā tādu lupatu lelli. Ir nu gan bezkauņa! Es aizslīdēju pāri galdam, nokritu otrā pusē un aizripoju pa akmens grīdu. Apbrīnojamā kārtā pat nesavainojusies, es steigšus uzlēcu kājās.

      Necik ilgi, un abi uzbrucēji atkal man uzklupa. Neģēlis pa kreisi uzbruka pirmais, un viņa atbaidošie garie, līkie nagi grāba man pie rīkles. Cita piemērota ieroča neredzēdama, es pagrābu saujā labi daudz miltu, kas bija kaudzītē sabiruši man pie kājām, un iesviedu tam sejā. Sīkais briesmonis reaģēja nešpetni. Šņāca. Purināja galvu. Nedroši kāpās atpakaļ.

      Man virsū metās viņa līdzbiedrs. Es skrēju pāri virtuvei, uzlēcu uz krēsla un tad uztrausos uz galda. Man garām palidoja ēna, un tajā pašā brīdī jutu, ka no aizmugures mani satver aiz potītes. Nekādas dižās izvēles nebija. Es biju ielenkta. Varēju vienīgi tiekties augšup. Brīdī, kad man priekšā izauga kapucē tērptais zaglis, es, inerces sviesta, pieķēros pie āķa, kas karājās pie dzelzs turekļa virs galvas, un lielā ātrumā aizšūpojos tālāk.