Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps
Читать онлайн книгу.
vadītāja izvilka mani no pavarda. Brēkādama kā negudra. Raudāja, skaitīja lūgšanas un ko tik vēl ne. Pagāja vien īss brīdis, un es biju pilnībā atžirgusi. Samirkšķināju acis. Uguns pavardā bija izdzisusi. Rokas, kājas un neapšaubāmi arī seja bija klāta kvēpiem un pelniem. Taču āda bija neskarta. Neredzot ne mazākās apdeguma vai apsviluma pēdas, tā man stāstīja misis Vensa. Viņa izskatījās pilnīgi un galīgi apstulbusi. Stāstīja, ka liesmas esot plosījušās man visapkārt. Sauca to par brīnumu. Es gan par to ārkārtīgi šaubījos. Biju pārliecināta, ka uguni apdzēsis mans naktstērps.
Bet tad atcerējos!
– Zagļi! – es iesaucos, celdamās kājās. – Kur viņi palikuši, misis Vensa?
Sieviete nesaprata, ko es jautāju. Nudien, šķita, ka viņa apšauba manis stāstīto par diviem punduriem ar kapucēm galvās, kas pārmeklējuši namu. Un tad mēs to izdzirdējām. Šķindoņu, kāda rodas, saplīstot vāzei. Tā atskanēja no viesistabas. Misis Vensa acīmredzami pārbijās.
– Tev jāuzmodina misters Benkss, – viņa drudžaini čukstēja. – Bet es pasaukšu konsteblu!
– Nepietiks laika, mīļā, – es atteicu.
Misis Vensa veltīgi pūlējās atturēt mani izskriet no virtuves – kur nu viņa jaudās mēroties spēkiem ar Aiviju Pokitu!
Es majestātiski ietraucos viesistabā, un tur manām acīm pavērās pilnīgas postažas aina. Istaba bija gluži vai apgriezta kājām gaisā. Uz grīdas telpas vidū kā pienains ezeriņš krita mēnessgaisma, bet istabas stūri un sienas tinās ēnās. Pamanīju tumsā kustību. Viens no tiem sīkajiem bandītēniem rakņājās pa grāmatu skapi pie loga. Otrs nodarbojās ar rakstāmgalda atvilktņu atvēršanu. Abi bija uzgriezuši man muguru. Es izskatīju samestos krāmus tuvumā, meklēdama piemērotu ieroci.
Turpat pie kājām atradu marmora statueti – lāci, kas ietērpts sulaiņa livrejā ar “tauriņu”. Ideāli! Ar statueti rokā metos virsū ļaundarim, kurš atradās tuvāk. Viņš gan šķita sajūtam manu tuvošanos, un brīdī, kad grasījos bliezt ar statueti pa galvu, tas pagriezās. Nē, “pagriezās” nebūtu piemērotākais vārds. Sīkais melnais gvards apsviedās ar joni. Gluži kā vilciņš. Tik strauji un neganti, ka uzvilnīja spēcīga brāzma. Tā pacēla mani un atsvieda atpakaļ.
Es taču nebiju no tām meitenēm, kuras vējiņš tik viegli varētu aizpūst!
Ar būkšķi atsitos pret sienu – visspēcīgākais trieciens tika manai galvai un mugurai. Statuete man rokā sašķīda, atstādama apmetumā lielu bedri. Biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu tikusi pie viena otra lauzta kaula. Varbūt pat iedragāta galvaskausa. Bet nekā. Mazliet gan iesūrstējās, taču, kad uzslējos kājās, visi locekļi likās darba kārtībā.
Mana straujā atgūšanās nepalika nepamanīta arī talārā tērptajam sīkuļu pārim. Viņi vēroja mani. Abi vienlaikus piešķieba galvu sānis. Un tad es izdzirdēju tumsā aiz muguras sausus smieklus.
– Apbrīnojami! – kāds nošņāca. Laikam sievietes balsī. Šņāciens skanēja klusi. Taču salti kā ledus.
– Kas tu esi? – es iekliedzos, šo trešo ļaundari nevarēdama saskatīt. – Parādies!
Paspērusi soli uz priekšu, es pasniedzos pēc tuvākā ieroča, un tas diemžēl izrādījās trauks ar augļiem. Pacēlusi rokas – un katrā satvērusi pa bumbierim –, es devos pretī ēnu aizkaram, kas sievieti slēpa. Sīkie ļaundari kā sarunājuši panācās pretī, aizšķērsodami man ceļu.
– Esmu spiesta jūs brīdināt, – stingrā balsī teicu. – Reiz Midvinterholā es notriecu gar zemi bēgošu skursteņslauķi ar ābola pusīti. Tad iedomājieties, cik nāvējošs var būt uzbrukums ar diviem bumbieriem!
Tajā brīdī, skaļi dārdinādams, iebrāzās misters Benkss ar pistoli rokā, visvisādi piedraudēja ar policiju, lika celt rokas gaisā un citādi ārdījās. Pustumsā pazibēja veikla kustība. Es redzēju gar sienu aizšaujamies ēnu. Mēnessgaismā noplandīja tumšu svārku mala. Pa atvērto logu izlēca sieviete, un viņai sekoja abi talārā tērptie rīkļurāvēji, kas šķita ienirstam biezajā puskrēslā.
5. nodaļa
– Mis Pokita, paskaidrojiet savas izdarības!
Horeišio Benkss it nemaz nebija priecīgs. Viņš soļoja šurp un turp pa viesistabu, kamēr namā rosījās policija. Uz viņa šķietami bezgalīgās pieres izspiedās purpursarkanas vēnas. Tēraudcietais skatiens urbās manī, it kā es būtu īsta pamuļķīte. Ir nu gan bezkauņa!
– Kādēļ jūs uzņēmāties viena pati stāties pretī zagļiem? – viņš bārās. – Vai jūs maz sajēdzat, kas ar jums varēja notikt?
Izturējos kolosāli savaldīgi.
– Man, mīlīt, nav ne mazāko grūtību tikt galā ar pāris punduriem kapucēs. Kā jūs pats redzat, es biju situācijas noteicēja.
Misters Benkss norādīja uz caurumu sienā. Šausmīgi negodīgs gājiens!
– Man gan tā nemaz neizskatās, mis Pokita! – viņš noducināja. – Turklāt misis Vensa man stāsta, ka jūs gandrīz vai esat sadegusi dzīva!
– Un ne skrambiņas! – cieši satvērusi rožukroni, iestarpināja misis Vensa.
– Mis Pokita, vienošanās vairs nav spēkā, – advokāts nopietni pavēstīja. – Situācija ir pārāk bīstama. Būdams hercogienes testamenta izpildītājs, es drīkstu pieņemt jebkādu lēmumu saistībā ar viņas īpašumu. Tāds ir likums.
Es biju satriekta. Tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi. Atsaukt vienošanos? Vai viņš patiešām tā drīkstēja? Jau jutu piecsimt mārciņas izslīdam man no pirkstiem. Bet es nebiju no muļķu mājām. Pavisam labi zināju, kas darāms. Tālab izplūdu raudās. Visai histēriskās.
– Es pārdzīvoju briesmīgu nakti! – es gaudos. – Šausmīgu! Nodevīgu!
Misters Benkss pārlaida man vēsu skatienu. Iekams viņš paguva ierunāties, es metos uzbrukumā. Noskaitīju visus vakara notikumus, neizlaizdama ne sīkuma. To, kā biju piesieta pie gultas. To, kā man uzbruka virtuvē. To, kā mani mētāja viesistabā. Misters Benkss uzklausīja katru manu vārdu. Kādu brīdi neko neteica. Un tad…
– Vai šī sieviete, kas slēpās ēnās, kaut reizi ierunājās? – Viņa bilda tikai vienu vārdu, – es atteicu, vīlusies, ka no visiem iespējamiem jautājumiem viņš uzdeva tieši šādu. – “Apbrīnojami!”.
– Ko viņa, jūsuprāt, ar to domāja?
Es paraustīju plecus. – Varbūt ievēroja manus dabiski zīdainos matus.
– Zagļi naktī! – misis Vensa brēca. – Klaiņo, meklēdami dārgumus!
Advokāts nosprauslājās.
– Misis Vensa, tā vis nebija kāda nejauši pastrādāta laupīšana. Šie ļaudis meklēja mis Pokitu un… vienlaikus arī kādu viņas īpašumā esošu kaklarotu.
– Nieki un blēņas, – es sadrūmusi attraucu.
– Nemuļķojieties, mis Pokita! – advokāts norāja. – Kālab gan nelūgtie viesi sadomāja gultai piesaistīt jūs, bet nevis misis Vensu vai mani?
Uz to man atbildes nebija.
– Es spriežu, ka viņiem bija padomā sameklēt Pulksteņbriljantu, – misters Benkss turpināja, – un pēc tam uzkāpt augšstāvā un paņemt līdzi jūs.
– Bet kādēļ? – es taujāju. – Kādā