Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps
Читать онлайн книгу.
kārtā draudzene atteicās.
– Tiklīdz kuģis būs piestātnē, man jātiekas ar izdevēju, – mis Olveiza paskaidroja. – Viņš alkst uzzināt sīkāk par manu jauno grāmatu, kurā aprakstīti zudušie mīti un leģendas.
Tur mūsu ceļi šķīrās. Mis Olveiza raudāja. Es izlikos, ka raudu. Cik aizkustinoši! Aizritēja stunda, un man rokā bija audekla soma, kabatā – Pulksteņbriljants un acu priekšā Londona. Gatavodamās nokāpt piestātnē, es pagriezos un vēl beidzamo reizi pārlaidu skatienu kuģim. Patiesi krāšņs! Uz trapa drūzmējās pasažieru rinda. Es ieņēmu vietu rindā, taču tā virzījās mokoši lēni. Paraudzījos lejup un pamanīju blīvajā pūlī virzāmies melnu karieti ar četriem zirgiem. Tā spēji pagriezās un apstājās pie termināļa sānu sienas. Kučieris bija uzvilcis cepuri zemu virs acīm. Tas viss bija gaužām interesanti. Es brīdi lūkojos turp, gribēdama redzēt, kas no karietes izkāps. Bet tās durvis palika aizvērtas.
Kad rinda atsāka kustēties, es virzījos līdzi priecīgi satrauktajiem pasažieriem, kas kāpa krastā. Nebūtu vairs veltījusi melnajai karietei ne mazāko vērību, ja vien manu skatienu nepiesaistītu kas tumši sarkans tās tuvumā. Kleita. Tumši sarkana kleita. Tādā tērpusies sieviete raitiem soļiem devās lielās melnās karietes virzienā. Lēdijai sarkanajā kleitā bija pavadonis. Es apstājos un, neatraudama ne acu, pētīju gājējus. Kad abi nonāca pie karietes, durtiņas atvērās. Pirmais karietē iekāpa sīkais stāvs brūnajā talārā ar kapuci, kuru bija redzējusi uz kuģa klāja.
Tam steidzīgi sekoja mis Olveiza.
4. nodaļa
Londona bija tāda pati kā pirms manas aizbraukšanas. Drūma. Netīra. Nožēlojama. Tomēr manas domas kavējās citur. Kāpēc gan mis Olveiza bija iekāpusi karietē kopā ar to mazo, ērmīgo mūku? Mazu, ērmīgu mūku, kurš, pēc mis Olveizas teiktā, man rādījies halucinācijās jūras slimības dēļ! Pagalam nesaprotami! Vai tad sieviete neapgalvoja, ka viņu piestātnē sagaidīšot izdevējs? Es nostājos otrpus terminālim, noliku zemē audekla somu un gaidīju Trinitijas hercogienes advokātu. Prātā šaudījās vesels domu ciklons. Tas kapucē ģērbtais punduris, piedraudēdams ar nazi, būs piespiedis mis Olveizu iekāpt karietē. Jā, gluži pareizi! Nē, tomēr ne. Mis Olveiza iekāpa karietē pēc šī dīvainā sīkuļa.
– Tu, Aivij, esi apveltīta ar spīdošu prātu, – es sev skaļi teicu. – Domā!
Uz acumirkli prātā ienāca Pulksteņbriljants. Savādi gan! Starp dārgakmeni un mis Olveizu nebija nekādas saistības. Es instinktīvi piešāvu roku pie tumši zilās kleitas kabatas. Sataustīju vērtīgo dārgakmeni. Tas vēl tur bija. Droši iešūts. Cik muļķīgi es uzvedos! Jā, mis Olveiza bija izrādījusi interesi par hercogienes vienreizējo briljantu. Bet tikai tālab, ka es par to biju izstāstījusi. Un beigu beigās viņa nemaz nebija vēlējusies to apskatīt.
Es piepūlēju smadzenes vēl spēcīgāk. Pietika vien ar mirkli. Nu, varbūt diviem. Likdama lietā savu iedzimto instinktu (kas varētu mēroties ar Skotlendjarda detektīva spējām), es zibenīgi atrisināju šo mīklu ar mis Olveizu un kapucē tērpto svešinieku. Melnā kariete patiešām piederēja mis Olveizas izdevējam. Un viņas noslēpumainais ceļojuma biedrs bija izdevēja sen pazudušais dēls. Es esmu pārliecināta, ka jaunais cilvēks bija žēlojams – baismīgi īsa auguma, mokoši stulbs jauneklis, ar seju kā šimpanzei. Pēc skandāla viņš ticis izraidīts no Anglijas un bijis spiests apmesties Francijā pie brutāli dzīvnieciska tēvoča. Izmisīgi ilgodamies pēc ģimenes, bet baiļodamies atraidījuma, nabadziņš izzagās no mājas un slepus uzlavījās uz kuģa. Labsirdīgā mis Olveiza sadraudzējās ar šo “zaķi” un izdibināja viņa traģisko dzīvesstāstu. Priecādamās nākt talkā, viņa noorganizēja šo atkalredzēšanos kuģa piestātnē, par kuras liecinieci es nule kļuvu. Tēvs un dēls, vēl nesen okeāna šķirti, nu atkal bija kopā. Pilnīgi loģisks skaidrojums!
Aivijai Pokitai nekas nepaslīd garām nepamanīts.
Bija vēls rīts. Lielākā daļa pasažieru bija atstājuši piestātni, bet es vēl arvien gaidīju ierodamies Trinitijas hercogienes advokātu. Tas nudien tracināja! Piedzīvojuma turpinājuma alkās es ar rikšu aizbraucu uz pilsētu, jo bija nolēmusi pārlaist nakti pienācīgi dārgā viesnīcā. No ceļojuma man bija atlikušas desmit mārciņas. Tā kā bija paredzēts drīz nogādāt Pulksteņbriljantu Matildei Baterfīldai un saņemt lauvas tiesu atlīdzības, es spriedu, ka visādā ziņā varu atļauties maķenīt greznības.
Diemžēl viesnīcā saskāros ar grūtībām. The Grosvenor gan bija pienācīgi grandioza iestāde, taču acīmredzot divpadsmit gadus vecām meitenēm vienām pašām nav ļauts apmeties luksusa numurā. Absurds! Es paziņoju viesnīcas pārvaldniekam (kuram bija zobi kā valzirgam), ka esmu ieradusies Londonā, lai tiktos ar saviem aizmāršīgajiem vecākiem, sevī iegrimušiem matemātiķiem, kuri palīdz britu valsts iestādēm atšifrēt krievu telegrammu, kas bijusi ieslēpta cirka ziloņa kreisās kājas pakavā. Ārkārtīgi slepens pasākums. Uz kārts likts tūkstošiem dzīvību un tādā garā. Pārvaldnieks man nenoticēja, un es jau dzīros paust, ko par viņu domāju, kad…
– Mis Pokita?
Es pagriezos un ieraudzīju savā priekšā stāvam slaidu vīrieti. Sirmiem matiem. Bargām acīm. Garu seju. Tumšā uzvalkā. Cilindru galvā. Vīrietis pārlaida man vēsu skatienu.
– Mis Pokita? – viņš atkārtoja.
Es apstiprinādama pamāju. – Kas esat jūs?
– Tas var pagaidīt, – viņš stingri atteica. – Nāciet. Iesim pastaigāties.
Man gan nav paraduma doties pastaigās ar nepazīstamiem vīriešiem. Taču apbrīnojamā kārtā radās sajūta, ka man nav izvēles. Nebildis vairs ne vārda, Cilindrs izgāja no viesnīcas, un es kā lemings viņam sekoju. Cik neparasti!
Mēs devāmies uz Sentdžeimspārku un apsēdāmies zem kļavas. Vīrietis atzinās, ka esot Horeišio Benkss, Trinitijas hercogienes advokāts. Viņš esot aizkavējies birojā, tālab, ieradies piestātnē, atklājis, ka esmu jau devusies prom. Misters Benkss gan atteicās apgaismot mani, kā bija sadzinis man pēdas, un tas palika noslēpumā tīts. Turpretim citos jautājumos viņam bija daudz sakāma. – Pastāstiet par ceļojumu, – viņš lika, vērdamies manī ar caururbjošo zaļo acu skatienu. – Vai atgadījās kas savāds? Neikdienišķs?
– Nē, nekas. Es visu laiku piesargājos.
– Vai kāds vēlējās ar jums sadraudzēties? – viņš vaicāja.
– Simtiem cilvēku to gribēja, mīlīt. Tādām istabenēm kā man ir lemts piesaistīt draugus strīpām vien.
Horeišio Benkss nokremšļojās.
– Vai kāds izrādīja interesi par Pulksteņbriljantu? Vai kāds zināja, ka jūs to vedat līdzi?
– Mister Benks, vai es izskatos pēc tādas meitenes, kas ietu svešiem cilvēkiem kladzināt par Pulksteņbriljantu?
Es gan varēju izstāstīt par mis Olveizu – bet kāda jēga? Parasta rakstniece bez graša kabatā. Nevainīga vecmeita, kuru es biju pilnībā apbūrusi. Patīkama būtne, taču bez mazākās sajēgas par notiekošo.
Advokāts pietrūkās no soliņa un ņēmās staigāt šurp un turp. Viņš spieda pirkstu pie lūpām un vienā laidā rauca pieri. Pēc neilga brīža viņš apstājās un pagriezās pret mani.
– Vai jūs jau esat dzirdējusi par Trinitijas hercogienes slepkavību?
– Jā, esmu. Šausmīgi skumji. Baismīgi traģiski. Nevaru