Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
noteica sarokodamās.
– Vienreizējs laiks, vai ne? Neticami fantastisks!
– Rīts ir skaists, – Keitija piekrita, mīņādamās no vienas kājas uz otru. – Kad jūs ievācāties?
– Vakar pēcpusdienā. Un tad pavadīju gandrīz visu nakti šķaudot. Man šķiet, ka Bensons ir sakrājis pēc iespējas vairāk putekļu un noglabājis tos manā mājā. Neticami, kas tur darās.
Keitija pamāja uz durvju pusi. – Mana māja izskatījās tāpat.
– Tagad tā neliekas. Piedošanu, nespēju noturēties, nepametusi skatu pa jūsu logu, stāvēdama savā virtuvē. Jūsu māja ir koša un uzmundrinoša. Turpretī es esmu noīrējusi putekļainu ūķi, kas ir pilns ar zirnekļiem.
– Bensona kungs ļāva man visu nokrāsot.
– Kā tad. Ja vien tas nebūs jādara Bensona kungam, varu derēt, ka viņš ļaus krāsot arī man. Viņš tiks pie glītas, tīras mājas, bet es tikšu pie darba. – Viņa šķībi pasmaidīja. – Cik ilgi jūs te dzīvojat?
Keitija sakrustoja rokas, sajuzdama, kā rīta saule sāk sildīt seju. – Gandrīz divus mēnešus.
– Neesmu pārliecināta, ka izturēšu tik ilgi. Ja turpināšu šķaudīt tāpat kā pagājušajā naktī, līdz tam laikam mana galva droši vien būs nokritusi. – Sieviete nocēla saulesbrilles un sāka slaucīt stiklus blūzes stērbelē. – Kā jums patīk Sautporta? Gluži cita pasaule, vai jums tā nešķiet?
– Ko jūs ar to gribat teikt?
– Neizklausās, ka jūs būtu no šīs apkaimes. Jādomā, ka no ziemeļiem?
Pēc brīža Keitija pamāja.
– Tā jau es domāju, – Džo turpināja. – Un ir vajadzīgs kāds laiks, lai pierastu pie Sautportas. Tas ir, man tā vienmēr ir patikusi, taču es esmu pieķērusies mazpilsētiņām.
– Jūs esat vietējā?
– Esmu te uzaugusi, tad aizbraucu un nu atkal atgriežos. Vistīrākā klasika, vai ne? Turklāt tik putekļainas mājas kā te visur nemaz nav atrodamas.
Keitija pasmaidīja, un kādu brīdi abas klusēja. Likās, ka Džo jūtas pietiekoši ērti, stāvēdama viņas priekšā un gaidīdama, kad Keitija spers nākamo soli. Viņa iedzēra kafijas malku, nolūkodamās uz mežu, un tad atminējās par pieklājību.
– Vai jūs gribētu tasi kafijas? Nupat uzvārīju veselu kannu.
Džo uzlika saulesbrilles atpakaļ, iesprauzdama tās matos. – Zināt, es cerēju, ka jūs to teiksiet. Es labprāt iedzertu tasi kafijas. Visi mani virtuves piederumi vēl aizvien ir salikti kastēs, un mana automašīna atrodas remontdarbnīcā. Vai jums ir kāda nojausma par to, kāds varētu būt dienas sākums bez kofeīna?
– Man ir nojausma.
– Nu, jūsu zināšanai, es esmu visīstākā kafijmīle. It īpaši tādās dienās, kad mani gaida mantu izkravāšana. Vai es pieminēju, ka neciešu mantu kravāšanu?
– Nedomāju vis.
– Tā ir visnožēlojamākā nodarbe, kādu vien var iztēloties. Jācenšas izdomāt, kur visu nolikt, un jānobrāž ceļgali, spraucoties garām visām tām mantu kaudzēm. Neraizējieties, es nepiederu pie tām kaimiņienēm, kas lūdz tāda veida palīdzību. Turpretī kafija…
– Nāciet tālāk. – Keitija pamāja, lai viņa ienāk. – Tikai ņemiet vērā, ka lielākā daļa mēbeļu te jau bija.
Šķērsojusi virtuvi, Keitija izņēma krūzi no skapīša un piepildīja to līdz malām. Viņa to pasniedza Džo. – Piedodiet, man nav ne krējuma, ne cukura.
– Tas nav nepieciešams, – Džo atbildēja, paņemdama krūzi. Viņa papūta, pirms iedzert malku. – Labi, nu tas kļuvis nopietni, – viņa noteica. – Kopš šī brīža tu esi mana labākā draudzene visā pasaulē. Tā ir tiiiiik laba.
– Man prieks, – Keitija atbildēja.
– Bensons teica, ka tu strādājot Aivana restorānā?
– Esmu viesmīle.
– Vai Lielais Deivs vēl aizvien strādā turpat? – Kad Keitija pamāja, Džo turpināja: – Viņš tur sāka strādāt jau tad, kad es mācījos vidusskolā. Vai viņš vēl joprojām izdomā visiem iesaukas?
– Jā, – Keitija atbildēja.
– Un Melodija? Tāpat vēl runā par to, cik izskatīgi ir klienti?
– Katrā maiņā.
– Un Rikijs? Vai viņš vēl aizvien piecērt jaunajām viesmīlēm?
Kad Keitija atkal pamāja, Džo iesmējās. – Tas krogs nav mainījies.
– Vai jūs tur strādājāt?
– Nē, taču pilsēta ir maza, un Aivana restorāns ir nopietns iestādījums. Turklāt, jo ilgāk cilvēks te dzīvo, jo labāk saprot, ka neko nav iespējams paturēt noslēpumā. Visi zina visu par visiem, un daži cilvēki, tādi kā, teiksim… Melodija… ir pacēluši tenkošanu mākslas augstumos. Agrāk tas mani padarīja vai traku. Bez šaubām, puse Sautportas iedzīvotāju ir tādi paši. Te nav daudz izklaižu, atskaitot tenkošanu.
– Tomēr jūs atgriezāties.
Džo paraustīja plecus. – Nujā. Ko lai es saku? Varbūt man patīk šis neprāts. – Viņa iedzēra vēl vienu kafijas malku un pamāja uz loga pusi. – Zini, dzīvodama Sautportā, es pat nezināju, ka šīs divas mājas te atrodas.
– Saimnieks teica, ka tie esot mednieku namiņi. Tie piederējuši pie plantācijas, pirms viņš tos sāka izīrēt.
Džo papurināja galvu. – Neticami, ka tu esi pārcēlusies uz šejieni.
– Jūs izdarījāt to pašu, – Keitija piezīmēja.
– Jā, taču vienīgais iemesls, kāpēc es to apsvēru, bija tāds, ka zināju: es nebūšu vienīgā sieviete grantētā ceļa galā tukšā vietā. Te ir visai vientulīgi.
Tieši tāpēc es tik labprāt to noīrēju, Keitija klusībā nodomāja. – Tas nav tik ļauni. Nu jau esmu pie tā pieradusi.
– Ceru, ka es arī pie tā pieradīšu, – Džo atteica. Viņa papūta kafiju, cenzdamās to atvēsināt. – Tad kādi vēji tevi atnesuši uz Sautportu? Esmu pārliecināta, ka tās nebija izcilās karjeras iespējas Aivana restorānā. Vai tev tuvumā dzīvo kādi radinieki? Vecāki? Māsas vai brāļi?
– Nē, – Keitija sacīja. – Esmu viena pati.
– Atbrauci līdzi draudziņam?
– Nē.
– Tātad tu… vienkārši pārcēlies uz šejieni?
– Jā.
– Dieva dēļ, kas tev lika to darīt?
Keitija neatbildēja. Šos jautājumus bija uzdevuši arī Aivans un Melodija, un Rikijs. Viņa apjauta, ka aiz šiem jautājumiem neslēpjas nekāds tālredzīgs nolūks, tā bija tikai dabiska ziņkāre, taču Keitija nekad īsti nezināja, ko teikt, atskaitot patiesību.
– Gribēju atrast kādu vietu, kur varētu sākt visu no sākuma.
Džo iedzēra vēl vienu kafijas malku, šķietami apdomādama Keitijas atbildi, taču gluži pārsteidzošā kārtā viņa neuzdeva nekādus precizējošus jautājumus, bet tikai pamāja.
– To es varu saprast. Dažkārt sākt no sākuma ir tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Un man tas