Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
varētu ieraudzīt.
– Viņa ir skaista, Kristena, – Keitija atbildēja. – Vai tā ir jauna kleita?
– Nē, man tā jau ir kādu laiku. Taču viņa jau sen nebija to vilkusi.
– Kā viņu sauc?
– Vanesa, – viņa atbildēja.
Vanesa, Alekss nodomāja. Vēlāk, izsakot Vanesai uzslavu, viņš izklausīsies pēc uzmanīgāka tēva.
– Vai tu izdomāji viņai vārdu?
– Nē, viņai vārds jau bija. Vai vari man palīdzēt uzaut viņai zābakus? Nevaru tos uzdabūt līdz galam.
Alekss noskatījās, kā Kristena pasniedz Keitijai lelli un kā Keitija cenšas tikt galā ar mīkstajiem plastikāta zābakiem. Pēc paša pieredzes Alekss zināja, ka tas ir grūtāk nekā izskatās. Maza meitenīte nemūžam nevarētu to paveikt viena pati. Viņam arī nebija klājies viegli, taču Keitija, šķiet, tika galā bez kādām grūtībām. Viņa pasniedza lelli atpakaļ un apjautājās:
– Kā ir?
– Ideāli, – Kristena atbildēja. – Kā tu domā, vai vajadzētu uzvilkt viņai mēteli?
– Ārā nav nemaz tik auksti.
– Es zinu. Taču Vanesai dažreiz salst. Domāju, ka mētelis viņai noderēs. – Kristenas galva nozuda aiz letes un tad atkal parādījās. – Kā tu domā, kurš būs labāks? Zilais vai violetais?
Keitija pielika pirkstu pie lūpām: viņas sejas izteiksme bija nopietna. – Domāju, ka violetais būs labs.
Kristena pamāja. – Es arī tā domāju. Paldies.
Keitija pasmaidīja, pirms aizgriezties, un Alekss pievērsās plauktiem, lai viņa nepieķertu to blenžam. Viņš pārvietoja sinepju un garšas piedevu burciņas tuvāk plaukta malai. Ar acs kaktiņu Alekss manīja, kā Keitija paņem mazo iepirkumu groziņu un tad dodas uz citas ejas pusi.
Alekss atgriezās pie kases. Kad Keitija viņu ieraudzīja, viņš draudzīgi pamāja. – Labrīt, – viņš sacīja.
– Sveiki. – Keitija centās aizspraust aiz auss atrisušu matu šķipsnu, taču mati bija pārāk īsi, lai turētos. – Man šis tas jānopērk.
– Dodiet man ziņu, ja kaut ko nevarat atrast. Dažreiz preces tiek pārvietotas.
Viņa pamāja un tad devās tālāk pa eju. Kad Alekss nostājās aiz kases, viņš paraudzījās videomonitorā. Džošs makšķerēja tajā pašā vietā, bet pie steķiem lēni pietauvojās laiva.
– Ko tu teiksi, tēt? – Kristena paraustīja viņu aiz bikšu staras, paceldama augšup lelli.
– Oho! Viņa izskatās lieliski. – Alekss notupās viņai līdzās. – Un man patīk tas mētelis. Vanesai dažreiz ir auksti, vai ne?
– Jā, – Kristena sacīja. – Bet viņa man teica, ka gribot iet uz šūpolēm, tāpēc viņai droši vien vajadzēs pārģērbties.
– Tā ir laba doma, – Alekss noteica. – Varbūt mēs visi vēlāk varam aiziet uz parku? Ja tu arī gribēsi pašūpoties.
– Es negribu šūpoties, to grib Vanesa. Un tā tik un tā ir tikai spēle, tēt.
– Ak tā, – viņš noteica, – labs ir. – Alekss atkal izslējās.
Aizmirsti par iešanu uz parku, viņš nodomāja.
Iegrimusi pati savā pasaulē, Kristena sāka atkal izģērbt lelli. Alekss ielūkojās monitorā, lai pārbaudītu, ko dara Džošs, tieši tajā brīdī, kad veikalā ienāca pusaudzis, ģērbies tikai īsbiksēs. Viņš pasniedza banknošu žūksnīti.
– Par sūkni piestātnē, – viņš noteica un atkal izmetās laukā.
Alekss reģistrēja pirkumu un ieslēdza sūkni. Keitija pienāca pie kases. Tie paši pirkumi, kas vienmēr, plus pretiedeguma krēma tūbiņa. Kad viņa paraudzījās pāri letei uz Kristenu, Alekss ievēroja viņas mainīgo acu krāsu.
– Vai atradāt visu vajadzīgo?
– Jā, pateicos.
Alekss sāka likt viņas iepirkumus maisiņā. – Mans iemīļotākais Dikensa romāns ir “Lielās cerības”, – viņš sacīja. Alekss centās runāt draudzīgi, kravājot pirkumus. – Un kurš ir jūsu iemīļotākais?
Tā vietā, lai atbildētu uzreiz, Keitija likās iztrūkusies par to, ka Alekss atcerējies viņas teikto par Dikensu.
– “Stāsts par divām pilsētām”, – viņa atbildēja klusā balsī.
– Tas arī man patīk. Taču tas ir skumjš.
– Jā, – viņa noteica. – Tāpēc jau man tas patīk.
Tā kā Alekss zināja, ka viņa ies kājām, viņš salika iepirkumus divos maisiņos.
– Tā kā esat jau iepazinusies ar manu meitu, iedomājos, ka man vajadzētu stādīties priekšā. Mani sauc Alekss, – viņš sacīja. – Alekss Vītlijs.
– Viņu sauc mis Keitija, – Kristena nočivināja tēvam aiz muguras. – Bet es tev to jau pateicu, atceries?
Alekss paraudzījās pāri plecam uz meitu. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Keitija smaidīja, sniegdama viņam naudu.
– Vienkārši Keitija, – viņa sacīja.
– Priecājos iepazīties, Keitij. – Viņš nospieda vajadzīgos taustiņus, un kases naudas lāde nošķindot atvērās. – Pieņemu, ka jūs dzīvojat tepat tuvumā?
Viņa neatbildēja. Kad Alekss pacēla galvu, viņš ieraudzīja, ka Keitijas acis ir iepletušās aiz bailēm. Apmeties apkārt, viņš ieraudzīja to, ko viņa bija pamanījusi monitorā viņam aiz muguras – Džošu ūdenī ar visām drēbēm, panikā izslējušu rokas. Alekss sajuta, kā viņa kakls piepeši aizžņaudzas, un sāka instinktīvi kustēties, izskrienot no savas vietas aiz letes, lai mestos cauri veikalam uz noliktavas telpu. Brāžoties ārā pa durvīm, viņš apgāza kasti ar papīra dvieļiem, izmētādams tos visapkārt, taču nepalēnināja soli.
Alekss atrāva vaļā sētas durvis, adrenalīnam uzkūsājot dzīslās, un pārlēca pāri krūmu rindai, lai ātrāk nokļūtu līdz piestātnei. Viņš nonāca pie koka plankām, skriedams maksimālā ātrumā. Atsperoties pret laipu, Alekss redzēja, kā Džošs aizrijas un viņa rokas sakuļ ūdeni.
Sirdij strauji sitoties krūtīs, Alekss lēca, iekrizdams ūdenī tikai pāris pēdu attālumā no Džoša. Ūdens nebija dziļš, aptuveni sešas pēdas, un, pieskaroties biezajam dūņu slānim pašā apakšā, viņš iegrima tajā līdz pat lieliem. Alekss aizcīnījās līdz Džošam, sajuzdams, kā rokas nodreb, sniedzoties pēc dēla.
– Es tevi turu! – viņš sauca. – Es tevi turu!
Taču Džošs svaidījās un klepoja, nespēdams ievilkt elpu, un Aleksam vajadzēja nopūlēties, lai viņu savaldītu un ievilktu seklākā ūdenī. Tad ar strauju kustību viņš izcēla Džošu ar zāli apaugušajā krastā, drudžaini apsvērdams iespējas: mākslīgā elpināšana, vēdera berzēšana, sirds masāža. Alekss mēģināja noguldīt Džošu zemē, taču zēns pretojās. Viņš cīnījās pretī un klepoja, un, lai gan Alekss vēl aizvien nebija atbrīvojies no panikas, viņš bija saglabājis pietiekoši daudz veselā saprāta, lai aptvertu – visticamāk, tā ir zīme, ka ar Džošu viss būs kārtībā.
Viņš nezināja, cik laika aizritējis – varbūt tikai dažas sekundes, taču likās, ka daudz ilgāk –, līdz Džošs spēcīgi noklepojās, izspļaudams ūdeni, un beidzot spēja ievilkt