Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
apjautājās, vai veikalā nopērkami sīpoli. Alekss norādīja uz nelielo maisiņu bušeļa iepakojumā netālu no durvīm, taču sieviete papurināja galvu.
– Man vajag tikai vienu, – viņa nomurmināja un nedroši pasmaidīja, gluži kā atvainodamās. Viņas rokas drebēja, skaitot naudaszīmes, un viņa atkal aizgāja kājām.
Kopš tā laika pupiņas allaž bija iekļautas preču piedāvājumā, sīpolus varēja nopirkt pa vienam, un nedēļās, kas sekoja sievietes pirmajiem diviem veikala apmeklējumiem, viņa bija kļuvusi par regulāru pircēju. Lai arī vēl aizvien klusa, viņa vairs nelikās tik trausla un tik nervoza, laikam paejot. Tumšie loki ap acīm pamazām izgaisa, un, pateicoties labajiem laika apstākļiem, viņa bija viegli iedegusi. Viņa bija arī pieņēmusies svarā – ne daudz, bet pietiekoši, lai tas padarītu smalkos vaibstus maigākus. Arī viņas balss bija kļuvusi skaļāka, un, lai arī tas neliecināja par interesi, sieviete izturēja Aleksa skatienu mazliet ilgāk, pirms pēdīgi aizgriezties. Viņi nebija tikuši daudz tālāk par tādām frāzēm kā: “Vai atradāt visu vajadzīgo?”, kam sekoja: “Jā, atradu. Pateicos.” Taču tā vietā, lai mestos ārā no veikala kā vajāta stirna, viņa dažkārt uzkavējās pie plauktiem ilgāk un pat bija pasākusi sarunāties ar Kristenu, kad viņas abas palika divatā. Tā bija pirmā reize, kad Alekss bija redzējis sievietes bruņas nozūdam. Viņas nepiespiestā izturēšanās un vaļsirdīgā sejas izteiksme liecināja par mīlestību pret bērniem, un Aleksa pirmā doma bija par to, ka viņš ir uz mirkli pamanījis sievieti viņas agrākajā veidolā, pie kura viņa atkal varēja atgriezties pareizajos apstākļos. Šķiet, arī Kristena bija pamanījusi apmeklētājā kaut ko atšķirīgu, jo pēc viņas aiziešanas bija pavēstījusi tēvam, ka ir atradusi jaunu draudzeni un ka viņu sauc mis Keitija.
Tas gan nenozīmēja, ka Keitija jutās ērti viņa klātbūtnē. Pirms nedēļas, pēc tam kad sieviete bija nepiespiesti papļāpājusi ar Kristenu, Alekss bija ieraudzījis, kā viņa aplūko veikalā izvietoto grāmatu vākus. Keitija nenopirka nevienu no tām, un, kad viņš atklāti pajautāja, vai viņai ir kāds iemīļots autors, Alekss pamanīja sievietes acīs pazibam agrāko nervozitāti. Viņam ienāca prātā, ka nevajadzēja likt manīt savu interesi. “Tas nekas,” viņš bija aši piebildis. “Nav svarīgi.” Tomēr pa ceļam uz ārdurvīm viņa bija uz brīdi apstājusies; iepirkumu soma karājās elkonī. Mis Keitija pagriezās uz Aleksa pusi un nomurmināja: “Man patīk Dikenss.” To pateikusi, viņa bija atvērusi durvis un aizgājusi projām pa ceļu.
Kopš tā brīža Alekss par viņu bieži iedomājās, taču tie vairāk bija neskaidri uzzibsnījumi, kurus apvija noslēpums un padarīja košākus apziņa, ka viņš vēlas iepazīt šo sievieti tuvāk. Alekss gan nezināja, kā to panākt. Ja neskaita gadu, kad viņš bija aplidojis Karliju, viņam nekad nebija veicies ar randiņiem. Koledžā starplaikos starp peldēšanu un mācībām viņam bija maz laika personiskajai dzīvei. Armijā viņš bija nodevies karjerai, strādājis garas stundas un līdz ar katru paaugstinājumu pārgājis citā darbā. Lai arī viņš bija saticies ar dažām sievietēm, tās bija īstermiņa attiecības, kas lielākoties sākās un beidzās guļamistabā. Dažkārt, domājot par savu dzīvi, viņš tikpat kā neatpazina to cilvēku, kāds bijis agrāk, un zināja, ka par šīm izmaiņām var pateikties Karlijai. Jā, dažkārt tas nebija viegli, un jā, viņš jutās vientuļš. Viņš ilgojās pēc sievas, un, lai arī Alekss nevienam to neteica, dažbrīd viņš būtu varējis apzvērēt, ka sajūt sev līdzās kāda klātbūtni un šis kāds viņu uzmanīja, cenšoties panākt, lai viss būtu kārtībā.
Pateicoties labajiem laika apstākļiem, veikals bija pilnāks, nekā parasti svētdienās. Kad Alekss septiņos atslēdza durvis, piestātnē bija pietauvojušās jau trīs laivas, kas gaidīja, kad tiks ieslēgts sūknis. Kā parasti, maksājot par degvielu, laivu īpašnieki pie reizes apgādājās ar uzkodām un dzeramajiem, un ledus maisiņiem, ko sakraut laivās. Rodžers, kurš jau atradās pie grila, nedabūja atpūsties ne brīdi kopš priekšauta apsiešanas, un galdiņi bija pilni ar cilvēkiem, kuri ēda desiņas un siera burgerus un apjautājās par ieteikumiem attiecībā uz fondu tirgu.
Parasti Alekss sēdēja pie kases līdz divpadsmitiem, kad viņš nodeva grožus Džoisai, kura, tāpat kā Rodžers, bija darbiniece, kas padarīja veikala vadīšanu mazāk saspringtu. Džoisa, kura pirms pensijas bija strādājusi tiesā, tā sakot, nāca komplektā ar veikalu. Aleksa sievastēvs bija viņu nolīdzis pirms desmit gadiem, un arī tagad, būdama vairāk nekā septiņdesmit gadus veca, Džoisa neizrādīja ne mazākās paguruma pazīmes. Viņas vīrs bija miris pirms vairākiem gadiem, bērni dzīvoja citur, un Džoisa uzskatīja pircējus par savu īsto ģimeni. Viņa bija tikpat piederīga veikalam kā preces tā plauktos.
Vēl būtiskāk – viņa saprata, ka Aleksam jāpavada vairāk laika ar bērniem prom no veikala, tāpēc neiebilda pret strādāšanu svētdienās. Ieradusies darbā, viņa nostājās pie kases un pavēstīja Aleksam, ka viņš var iet, izklausīdamās drīzāk pēc priekšnieces nekā darbinieces. Džoisa bija arī viņa bērnaukle, vienīgā, kurai viņš pietiekami uzticējās, lai atļautu palikt pie bērniem tajās reizēs, kad pašam vajadzēja doties uz pilsētu. Tas nenotika bieži – tikai divas reizes pāris pēdējo gadu laikā, kad Alekss bija saticies ar kādu vecu armijas laiku draugu Roli, taču Alekss bija sācis uzskatīt Džoisu par vienu no vērtīgākajiem ieguvumiem savā dzīvē. Brīžos, kad viņa tam bija visvairāk vajadzīga, Džoisa allaž bija gatava palīdzēt.
Gaidīdams Džoisas ierašanos, Alekss apstaigāja veikalu, pārbaudīdams plauktus. Datorsistēma lieliski palīdzēja uzskaitīt preces, taču viņš zināja, ka skaitļu rindas ne vienmēr pavēsta stāstu visā pilnībā. Dažkārt bija noderīgāk vienkārši pārbaudīt plauktus, lai redzētu, kas pārdots iepriekšējā dienā. Lai veikals būtu veiksmīgs, tam bija vēlams pēc iespējas biežāk pārskatīt sortimentu, un tas nozīmēja, ka dažkārt Aleksam vajadzēja piedāvāt preces, kuras nepiedāvāja citi veikali. Viņš iepirka mājās gatavotus ievārījumus un želejas, pēc “senču receptēm” kūpinātu liellopu un cūkas gaļu, kā arī konservētus vietējos augļus un dārzeņus. Pat tie cilvēki, kuru regulāri iepirkās “Pārtikas lauvā” vai Piggly Wiggly veikalā, bieži vien iegriezās pie Aleksa pa ceļam uz mājām, lai iegādātos kaut ko no vietējiem produktiem, kuri te vienmēr bija nopērkami.
Vēl svarīgāk par produktu pārdošanas apjomiem Aleksam likās zināt, kad tas ir pārdots, un tas ne vienmēr parādījās skaitļos. Piemēram, viņš bija noskaidrojis, ka hotdogu maizītes īpaši labi pirka nedēļas nogalēs, bet tikai paretam darba dienās, kamēr ar parasto maizi bija pilnīgi pretēji. To novērojis, viņš varēja sagādāt vairāk krājumu tad, kad tie bija vajadzīgi, un pārdošanas apjomi auga. Tas nebija nekas liels, taču viss sasummējās un ļāva Aleksam noturēt savu mazo veikaliņu virs ūdens situācijā, kad lielās veikalu ķēdes izspieda no aprites vairumu vietējo bodīšu.
Pārskatīdams plauktus, viņš prātoja, ko pasākt ar bērniem pēcpusdienā, un nosprieda, ka aizvedīs viņus pabraukāties ar divriteņiem. Karlijai bija paticis iesprādzēt abus bērnu sēdeklīšos uz divriteņa un izvizināt pa pilsētu. Taču ar izbraucienu vien nepietika visas pēcpusdienas aizpildīšanai. Varbūt viņi varētu pabraukāt pa parku – bērniem tas patiktu.
Aši palūkojies uz ārdurvīm, lai pārbaudītu, vai neviens nenāk, Alekss izsteidzās cauri noliktavai un pabāza galvu ārā. Džošs makšķerēja piestātnē; tā bija viņa iemīļotākā nodarbe. Aleksam nepatika tas, ka Džošs piestātnē ir viens pats, un viņš nešaubījās, ka daži cilvēki uzskatītu viņu par sliktu tēvu, uzzinot, ka tas tiek pieļauts, taču dēls allaž atradās aiz kases novietotā videomonitora redzamības lokā. Tas bija noteikums, un Džošs to vienmēr ievēroja. Kristena kā parasti sēdēja pie sava galdiņa stūrī aiz kases. Viņa bija salikusi savas lelles apģērbus vairākās kaudzītēs un izklaidējās, pārģērbdama lelli dažādās drēbēs. Katru reizi, kad