Sâkums. Дэн Браун
Читать онлайн книгу.
metāla krucifiksu. Smieklīgi, ka pirmā stāva metāla detektorus uzraugošie apsargi bija ļāvuši viņam ienest šo priekšmetu, nemaz lāgā nepievēršot tam uzmanību.
Ar krucifiksa pamatnē paslēpto asmeni admirālis Avila iegrieza auduma sienā vertikālu sešas collas garu spraugu. Piesardzīgi to pavēris, viņš ieskatījās citā pasaulē – koku ieskautā laukā, kur simtiem viesu gulēja uz segām un skatījās augšup uz zvaigznēm.
"Viņi pat nespēj iedomāties, kas tūlīt notiks."
Avila iepriecināts pamanīja, ka abi Karaliskās gvardes kareivji ir ieņēmuši vietas lauka pretējā pusē netālu no zāles labā priekšējā stūra. Viņi stāvēja, stīvi izslējušies un neuzkrītoši paslēpušies koku ēnās. Avila zināja, ka blāvajā gaismā viņi kaut ko pamanīs tikai tad, kad jau būs par vēlu.
Vienīgā, kas bija palikusi stāvam netālu no sargiem, bija muzeja direktore Ambra Vidala. Izskatījās, ka viņa, vērodama Kirša prezentāciju, nemierīgi mīņājas.
Apmierināts ar paša atrasto vietu, Avila aizvēra spraugu un no jauna pievērsās savam krucifiksam. Kā jau lielākajai daļai krustu, tā šķērsi veidoja divi īsāki posmi, taču šim krustam tie bija piestiprināti ar magnētiem un tāpēc viegli noņemami.
Admirālis satvēra vienu no šķērša posmiem un spēcīgi salieca. Posms palika viņam rokā, un no tā izkrita neliels priekšmets. To pašu Avila izdarīja arī ar otru posmu, atstājot krucifiksu bez šķēršiem. Nu tas bija tikai smagā ķēdē iekārts metāla taisnstūris.
Ķēdi ar krellītēm viņš noglabāja atpakaļ kabatā. "Pavisam drīz man tā atkal būs vajadzīga." Nu viņš veltīja visu uzmanību abiem mazajiem priekšmetiem, kas bija paslēpti krusta šķēršos. "Divas lodes šaujamierocim ar nelielu darbības rādiusu."
Avila aizlika roku sev aiz muguras un izvilka aiz siksnas aizbāzto priekšmetu, ko bija slepus ienesis, paslēptu zem žaketes.
Kopš tās dienas, kad amerikānis Kodijs Vilsons bija izgudrojis "Atbrīvotāju" – pirmo ar trīsdimensiju tehnoloģijas palīdzību izdrukāto polimēru ieroci –, bija pagājuši vairāki gadi, un šī tehnoloģija bija turpinājusi eksponenciāli attīstīties. Jaunie ieroči, kas radīti no keramikas un polimēru materiāliem, vēl aizvien nebija īpaši jaudīgi, taču nelielo darbības rādiusu ar uzviju atsvēra kaut kas cits – šos ieročus nebija iespējams konstatēt ar metāla detektoru.
"Tagad man tikai jāpievirzās tuvāk. Ja viss noritēs kā plānots, mana pašreizējā pozīcija būs ideāla."
Reģentam bija kaut kā izdevies tikt pie precīzas, slepenas informācijas par šīvakara pasākuma notikumu vietu un secību… un viņš bija ļoti sīki izskaidrojis, kā būtu veicams Avilam uzticētais uzdevums. Bija skaidrs, ka iznākums būs skarbs, taču Avila, kurš nupat bija kļuvis par liecinieku Edmonda Kirša runas bezdievīgajam ievadam, jutās pārliecināts: šī vakara grēki viņam tiks piedoti.
"Mūsu ienaidnieki ir uzsākuši karu," Reģents bija sacījis. "Mums ir vai nu jānogalina viņi, vai arī pašiem jātiek nogalinātiem."
Stāvēdama pie tālākās sienas zāles labajā priekšējā stūrī, Ambra Vidala cerēja, ka neviens tobrīd nemana, cik neomulīgi viņa jūtas.
"Edmonds apgalvoja, ka tas būs zinātnisks pasākums." Amerikāņu futūrists nekad neslēpa savu nepatiku pret reliģiju, taču Ambrai pat prātā nebija ienācis, ka šī pasākuma laikā varētu atklāties tik liels naids. "Edmonds atteicās man ļaut to iepriekš noskatīties."
Bija skaidrs, ka muzeja valdes locekļi sarīkos traci, taču tobrīd Ambru darīja nemierīgu daudz personiskākas raizes.
Pirms pāris nedēļām Ambra kādam ļoti ietekmīgam cilvēkam bija pastāstījusi par savu iesaistīšanos šīvakara pasākumā. Viņš toreiz ļoti uzstāja, lai viņa nepiedalās. Viņš brīdināja par to, cik bīstami ir akli sarīkot pasākumu, pat nenojaušot, kas tur notiks, – it īpaši tad, ja šajā pasākumā gaidāma visiem labi zināmā dumpinieka Edmonda Kirša uzstāšanās.
"Viņš burtiski pavēlēja man šo pasākumu atcelt," Ambra atcerējās. "Taču viņa svētulīgais tonis mani tik ļoti nokaitināja, ka es nemaz neklausījos."
Tagad, viena pati stāvēdama zem zvaigžņotajām debesīm, Ambra pēkšņi iedomājās par to, vai šis vīrietis šobrīd kaut kur sēž, saķēris galvu, un skatās šī pasākuma tiešraidi.
"Protams, ka viņš skatās," Ambra nodomāja. "Tomēr daudz svarīgāk ir noskaidrot, vai viņš metīsies uzbrukumā."
Tikmēr Almudenas katedrālē bīskaps Valdespino kā sastindzis sēdēja pie sava rakstāmgalda, nespēdams atraut skatienu no portatīvā datora ekrāna. Nebija ne mazāko šaubu, ka šo pašu pārraidi skatās arī visi, kas atrodas līdzās esošajā karaļa pilī. It īpaši princis Huljans – Spānijas troņmantnieks.
"Princis noteikti ir gatavs spert zemes gaisā."
Tovakar viens no Spānijas cienījamākajiem muzejiem bija nolēmis sadarboties ar ievērojamu amerikāņu ateistu, kurš grasījās nākt klajā ar to, ko reliģijas zinību vīri jau bija nodēvējuši par "zaimojošu, pret kristiešiem vērstu reklāmas pasākumu". Vēl vairāk iekvēlinot nesaskaņu liesmas, šīvakara pasākumu bija sarīkojusi muzeja direktore, viena no Spānijas nesenākajām un pazīstamākajām slavenībām – satriecoši skaistā Ambra Vidala, par kuru jau divus mēnešus bija rakstījuši visi Spānijas plašsaziņas līdzekļi. Viņa vienā rāvienā bija izpelnījusies visas valsts pielūgsmi. Neticami, taču Vidalas jaunkundze bija nolēmusi riskēt ar to visu, lai dotu atļauju sarīkot visaptverošo uzbrukumu Dievam.
"Princis Huljans būs spiests uzstāties ar kādu komentāru."
Tas, ka viņš kļūs par Spānijas augstākās katoļu baznīcas nominālo vadītāju, bija tikai neliela daļa no izaicinājuma, kas viņam tiks mests pēc šīvakara pasākuma. Ievērojami lielākas raizes radīja fakts, ka vēl tikai pirms mēneša princis Huljans bija priecīgi nācis klajā ar paziņojumu, pēc kura Ambra Vidala tika ierauta visas valsts uzmanības lokā.
Viņš bija paziņojis par savu saderināšanos ar šo sievieti.
Divdesmitā nodaļa
Vakara notikumu gaita Robertam Lengdonam lika justies neomulīgi.
Edmonda uzstāšanās bīstami tuvojās robežai, aiz kuras tā draudēja kļūt par publisku ticības atmaskojumu. Vai Edmonds bija pamanījies piemirst, ka runā ne vien ar šajā telpā sanākušo agnostisko zinātnieku grupu, bet arī ar miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri viņa runu skatās tiešraidē?
"Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa uzstāšanās mērķis ir izraisīt ķildu."
Lengdons bija noraizējies par to, ka šajā pasākumā redzama arī viņa uzstāšanās. Jā, Edmonds šo videoierakstu bija iecerējis kā cieņas apliecinājumu, tomēr Lengdons jau senāk neviļus nonāca reliģisku strīdu krustpunktā… un kaut ko tādu viņš vairs nevēlējās piedzīvot.
Toties Kiršs bija īstenojis iepriekš izplānotu audiovizuālu uzbrukumu reliģijai, un nu Lengdons pamazām sāka nožēlot, ka tik nevērīgi noraidījis Edmonda bažas par bīskapa Valdespino atstāto balss ziņu.
Telpu no jauna piepildīja Edmonda balss. Virs galvas uzradās pasaules reliģisko simbolu kolāža.
– Esmu spiests atzīt, – Edmonds paziņoja, – ka mani mocīja zināmas šaubas par šī vakara paziņojumu un it īpaši par to, kādu iespaidu tas varētu atstātu uz ticīgajiem. – Viņš ieturēja pauzi. – Un tāpēc pirms trim dienām es izdarīju kaut ko sev nedaudz neraksturīgu. Pūlēdamies apliecināt savu cieņu pret reliģiskiem uzskatiem un novērtēt, kā manu atklājumu varētu uztvert dažādu ticību pārstāvji, es slepeni