Divdesmit jardus tālāk Karaliskās gvardes karavīrs Rafa Diass izmisīgi lauzās cauri bēgošo viesu pūlim, cenzdamies tikt līdz tai vietai pie sānu sienas, kur bija pamanījis noplaiksnām šāvienu.

      "Ambra Vidala ir drošībā," viņš sev iegalvoja, jo bija redzējis, kā viņa partneris norauj Ambru zemē, aizsegdams viņu ar savu ķermeni. Turklāt Diass bija pārliecināts, ka upurim jau tāpat vairs nav iespējams palīdzēt. "Edmonds Kiršs bija miris, vēl neatsizdamies pret zemi."

      Diass ievēroja, ka viens no viesiem dīvainā kārtā, šķiet, jau iepriekš bija zinājis par uzbrukumu. Mirkli pirms šāviena viņš metās pie podija.

      Lai kāds arī būtu šādas rīcības iemesls, Diass zināja, ka ar to varēs tikt galā arī vēlāk.

      Tajā brīdī viņam bija jāpaveic viens vienīgs uzdevums.

      "Jāaiztur šāvējs."

      Ticis līdz vietai, kur bija parādījies nodevīgais zibsnis, Diass ieraudzīja spraugu auduma sienā, iegrūda tajā roku, rupji izplēsa audumā caurumu līdz pat grīdai un no telpas ar kupolu neveikli ielauzās sastatņu labirintā.

      Pa kreisi no sevis aģents pamanīja pazibam kādu stāvu. Liela auguma vīrs baltā militārā formastērpā joņoja uz ārkārtas izeju milzīgās telpas tālākajā galā. Jau pēc mirkļa bēgošais bija atgrūdis vaļā durvis un nozudis.

      Diass metās viņam pakaļ, līkumodams starp elektroniskajām ierīcēm kupola ārpusē, un beidzot izskrēja pa durvīm, aiz kurām atradās betonēta kāpņu telpa. Palūkojies pāri margām, viņš ieraudzīja bēgli, kurš jau pavīdēja divus stāvus zemāk un pa galvu kaklu joņoja lejup. Diass metās viņam pakaļ, lēkdams pāri pieciem pakāpieniem uzreiz. Kaut kur lejā skaļi noblīkšķēja izejas durvis, un tad tās atkal aizcirtās ciet.

      "Viņš ir izkļuvis no ēkas!"

      Noskrējis lejā, Diass metās uz izeju un ar visu augumu triecās divvērtņu durvīs, ko varēja attaisīt, nospiežot uz leju horizontālus stieņus. Durvis nevis atsprāga vaļā kā augšstāvā, bet gan pavērās tikai par sprīdi un iestrēga. Diasa ķermenis ietriecās metāla sienā, un viņš sabruka, sajutis plecā dedzinošas sāpes.

      Pārvarējis satricinājumu, viņš piecēlās un mēģināja vēlreiz.

      Durvis pavērās tikai tiktāl, lai viņš uz mirkli varētu pamanīt neveiksmes iemeslu.

      Savādi, taču durvju ārējie rokturi bija nostiprināti ar stieples cilpu – ap tiem no ārpuses bija aptīta kreļļu virtene. Diass apjuka vēl vairāk, kad saprata, ka šīs krelles viņam ir ļoti labi pazīstamas. Kā jau jebkuram krietnam spāņu katolim.

      "Vai tas ir rožukronis?"

      Diass saņēma visus spēkus un ar smeldzošo ķermeni no jauna triecās durvīs, taču kreļļu virtene joprojām palika, kur bijusi. Viņš vēlreiz palūkojās ārā pa šauro spraugu, samulsis gan par to, ka tur atrodas rožukronis, gan par to, ka viņš to nespēj pārraut.

      – Hola? – viņš caur durvīm uzsauca. – Hay alguien?

      Klusums.

      Pa durvju spraugu Diass varēja saskatīt augstu betona sienu un tukšu pagalma puses eju. Nebija nekādu izredžu sagaidīt palīgu, kurš varētu atnākt un noņemt cilpu. Sapratis, ka citas iespējas nebūs, viņš paķēra ieroci, kas bija noglabāts makstī zem viņa jakas, piešķieba, izbāza stobru pa durvju spraugu un iespieda tā galu rožukroņa kreļļu virtenē.

      "Es grasos šaut uz svēto rožukroni? Lai Dievs man palīdz."

      Acu priekšā nošūpojās krucifiksa paliekas.

      Viņš nospieda gaili.

      Kāpņu telpā ar betona sienām un grīdu nodārdēja šāviens. Durvis atsprāga vaļā. Rožukronis izšķīda. Diass metās uz priekšu un izstreipuļoja šaurajā sānieliņā. Visapkārt pa bruģi palēkdamās aizripoja rožukroņa krellītes.

      Slepkava baltajā formastērpā bija nozudis.