Talismans. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
ierunājās. – Vai tu vēlies ķīniešu ēdienu?
– Neesmu par to vēl domājusi.
– Tad padomā.
– Lai būtu ķīniešu. Bet tikai neko smagu vai eļļā ceptu.
Ir pārāk karsts.
– Tu gan esi garlaicīga.
– Jā, bet es esmu vesela.
– Tas ir viens un tas pats. Tā kā tu esi vesela, neiebildīsi, ja lūgšu tevi aizvest Mīlulīti uz būri. Viņa mīt divpadsmitajā. Dzirdēju jaunu joku, gribu to izstāstīt Benam.
– Kur tu to joku dzirdēji?
– Radio.
– Tas ir piedienīgs?
– Saprotams, ka piedienīgs. Kas es, tavuprāt, esmu?
– Es labi zinu, ko no tevis var sagaidīt, tāpēc arī jautāju. Kas tas ir par joku?
– Divi kanibāli ēd komiķi. Viens pagriežas pret otru un jautā: “Vai arī tev šķiet, ka garšo smieklīgi?”
Beta iesmējās.
– Benam patiks.
– Lieliski. Jāuzlabo oma nabaga bērnam.
– Viņam nekas nekaiš.
– Nu, protams, ka nekaiš. Neesmu jau tikko no ratu pakaļas izvēlusies!
Nena turpināja ceļu uz māju. Viņa kliboja stiprāk nekā no rīta. Protams, viņas stāvoklis uzlabojās, bet līdz pilnīgai atlabšanai vēl tāls ceļš.
Ceturtā nodaļa
Jūras kājniekos galvenais skaitlis ir trīs. Tā bija viena no pirmajām svarīgākajām lietām, ko iemācīja nometnē. Tas atviegloja izpratni par lietām. Trīs kājnieki veido ugunsgrupu, trīs ugunsgrupas veido nodaļu, trīs nodaļas – vadu, trīs vadi – rotu, trīs rotas – bataljonu, bet trīs bataljoni – pulku. Vismaz uz papīra. Pēc ieiešanas Irākā viņu pulkam pievienojās citas daļas, tostarp kājnieku izlūkbataljons, vienpadsmitais jūras kājnieku strēlnieku bataljons, otrais un trešais motorizēto kājnieku triecienbataljons, pirmā sapieru bataljona B rota, simt piecpadsmitais kaujas atbalsta bataljons. Iespaidīgi. Gatavi visam. Kopā teju seši tūkstoši karavīru.
Kamēr Tibo gāja, pamazām krēsloja un debess nokrāsa mainījās. Viņš domāja par to nakti – pirmo kauju ienaidnieka teritorijā. Tieši pirmās jūras kājnieku divīzijas piektais pulks pirmais iegāja Irākas teritorijā, lai ieņemtu Rumeilas naftas laukus. Visi vēl atcerējās, ka Pirmā Līča kara laikā atkāpjoties Sadams Huseins bija licis aizdedzināt Kuveitas naftas laukus. Lai neizplūstu garos stāstos, jāatzīmē, ka viņi paspēja laikā. Kad teritorija bija ieņemta, liesmas cēlās tikai no septiņiem urbumiem. Tad Tibo nodaļai tika pavēlēts doties uz Bagdādi, lai ieņemtu galvaspilsētu. Tā kā pirmās divīzijas piektais pulks bija vistitulētākais no visām jūras kājnieku vienībām, tieši viņiem bija tas gods uzsākt jūras kājnieku vēsturē lielāko iebrukumu ienaidnieka teritorijā. Viņa pirmā misija Irākā ilga nedaudz vairāk kā četrus mēnešus.
Bija pagājuši pieci gadi, un pirmās misijas specifika lielākoties bija pabalējusi no atmiņas. Viņš bija pildījis savu pienākumu un beidzot atgriezās Pendltonas bāzē. Viņš par to nerunāja. Viņš pat centās par to nedomāt. Ja nu vienīgi par Rikiju Martinesu un Billu Kinkeidu, abiem ugunsvienības biedriem, kuri bija daļa no piedzīvotā, ko Tibo nekad nespēs aizmirst.
Iedomājieties jebkurus trīs cilvēkus, salieciet tos kopā, un tie tomēr būs atšķirīgi. Tas nav nekāds brīnums. Ārēji viņi bija atšķirīgi. Rikijs bija audzis mazā dzīvoklītī Midlendā Teksasas pavalstī, spēlējis beisbolu, aizrāvies ar svarcelšanu, pirms iesaukuma spēlējis Minesotas “Twins” sistēmā; Bills bija trompetists vidusskolas orķestrī, audzis piensaimnieka ģimenē Ņujorkas pavalsts ziemeļos, un viņam bija piecas māsas. Rikijam patika gaišmates, Billam tumšmates; Rikijs zelēja tabaku, bet Bills smēķēja; Rikijam patika reps, Billam – kantrimūzika. Nekas īpašs. Viņi izgāja apmācības kopā, ēda kopā un gulēja kopā. Viņi strīdējās par sportu un politiku. Kulstīja mēli kā brāļi un viens ar otru izspēlēja dažādus jokus. Ja Bills kādu rītu pamodās ar vienu noskūtu uzaci, Rikijs nākamajā naktī zaudēja abas. Tibo iemācījās pamosties pie vissīkākā troksnīša, tāpēc viņa uzacis palika neskartas.
Viņi mēnešiem par to smējās. Kādu vakaru iedzēruši, viņi tika pie vienādiem tetovējumiem, tādējādi demonstrējot uzticību bruņotajiem spēkiem.
Pavadījuši kopā tik ilgu laiku, viņi bija kļuvuši par vienu veselu un mierīgi gaidīja, kā rīkosies pārējie. Abi pa reizei bija izglābuši Tibo dzīvību vai vismaz pasargājuši no smagiem ievainojumiem. Reiz Bills bija sagrābis Tibo aiz jakas, kad tas jau grasījās izlīst no aizsega; pēc pāris mirkļiem snaiperis bija ievainojis divus vīrus turpat līdzās. Otrajā reizē Tibo bija aizdomājies un viņu gandrīz notrieca kāda dienesta biedra vadītais bruņutransportieris. Toreiz tas bija Rikijs, kurš saķēra Tibo aiz rokas un neļāva spert ne soli. Pat kara laikā iespējams nomirt satiksmes negadījumā. Kā, piemēram, gadījās Petonam.
Pēc naftas lauku ieņemšanas viņi kopā ar pārējiem rotas biedriem bija ieradušies Bagdādes pievārtē. Pilsēta vēl nebija ieņemta. Viņi bija konvoja daļa, trīs vīri starp simtiem citu karavīru, atbalsta grupa pilsētai uzbrūkošajiem spēkiem. Ja neskaita sabiedroto tehnikas dzinēju rūkoņu, pilsētas nomalē valdīja pilnīgs klusums. Kad no zemes ceļa puses, nostāk no galvenās maģistrāles, atskanēja šāvieni, Tibo rotai tika pavēlēts doties turp un pārbaudīt apkārtni.
Viņi novērtēja apstākļus. Bedrainā ceļa abās malās stiepās kopā saspiedušos divu un trīsstāvu ēku rindas. Klaiņojošs suns atkritumos meklēja kaut ko ēdamu. Simts metru tālāk rēgojās kūpošs automobiļa vraks. Viņi nogaidīja. Nekas nebija redzams. Pagaidīja vēl. Ne skaņas. Tibo, Rikijs un Bills saņēma pavēli šķērsot ceļu. Viņi izpildīja pavēli un, ātri kustoties, sasniedza drošu vietu. No turienes rota devās augšup pa ceļu, tālāk nezināmajā.
Kad tajā dienā atkal atskanēja šāvienu troksnis, tas nebija viens šāviens. Dučiem, tad simtiem automātisko ieroču ložu nāvējošā rīboņa piedārdināja apkārtni. Viņi biji nonākuši apšaudes lokā – kā slazdā. Tibo, Rikijs un Bills, tāpat kā pārējie rotas karavīri ielas pretējā pusē, patvērās durvju ailās. Nebija daudz vietu, kur meklēt aizsegu.
Apšaude nebija ilga, tā ļaudis vēlāk apgalvoja. Tomēr tā bija pietiekami ilga. No logiem virs viņu galvām bira ložu krusa. Tibo un viņa rotas karavīri instinktīvi pavērsa ieročus augšup, šāva un šāva. Ielas pretējā pusē divi vīri bija ievainoti, bet papildspēki ieradās ātri. Parādījās tanks, bet aiz tā kājnieki. No stobra izšāvās uguns, gaiss novibrēja, ēku augšējie stāvi gruva, putekļiem un stikla šķembām šķīstot uz visām pusēm. Tibo dzirdēja, ka no visām pusēm skan kliedzieni, redzēja, kā civiliedzīvotāji pamet mājas un izskrien uz ielas. Apšaude turpinājās. Šāviņš trāpīja noklīdušam sunim, tas novēlās zemē. Saņēmuši lodi mugurā, asiņojot un kliedzot ļima civiliedzīvotāji. Kāds jūras kājnieks bija ievainots stilbā. Tibo, Bills un Rikijs vēl aizvien netika laukā no patvēruma, jo lodes nikni kapāja sienu viņiem līdzās un zemi pie kājām. Viņi turpināja atšaudīties. Atskanēja rēkoņa, gaiss ievibrējās, un sagruva vēl kādas ēkas augšstāvs. Tanks bija pieripojis ļoti tuvu. Te pēkšņi ienaidnieka lodes sāka lidot no divām pusēm. Bills palūkojās uz Tibo, Tibo uz Rikiju. Viņi zināja, kā jārīkojas. Bija laiks pazust. Ja viņi paliks turpat, tad mirs. Tibo metās laukā pirmais.
Tajā mirklī viņu apžilbināja balta gaisma, tad viss satumsa.
Bija pagājuši pieci gadi, Tibo bija Hemptonā un vairs