Talismans. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
tik ātri izaug, vai ne? – Melodijas balss pārrāva Betas domu pavedienu. – Zinu, ka tas izklausās banāli, bet tā ir. Atceros, ka mana mamma tā teica, bet es domāju, ka viņa vispār nesaprot, ko pati runā. Es nespēju vien sagaidīt, kad Zaks nedaudz paaugsies. Tas, saprotams, bija tad, kad viņu mocīja vēdergraizes un es veselu mēnesi gulēju vien pāris stundu naktī. Un pēkšņi viņš jau ir beidzis sākumskolu.
– Vēl jau nav beidzis. Vēl priekšā vesels gads.
– Zinu, bet vienalga mani tas satrauc.
– Kāpēc?
– Zini… tas ir grūts vecums. Bērni sāk iepazīt pieaugušo pasauli, bet viņiem vēl nav tā brieduma, lai tiktu ar to galā. Un vēl visi tie vilinājumi, neieklausīšanās vecāku viedoklī, pusaudžu straujās garastāvokļa maiņas. Nebūšu pirmā, kas teiks, ka to nevēlas. Tu esi skolotāja. Tu to labi zini.
– Tāpēc es strādāju ar otrklasniekiem.
– Laba izvēle, – Melodija noteica, tad jau klusākā balsī ievaicājās: – Vai zini jaunumus par Eliotu Spenseru?
– Es nezinu jaunumus. Piekopju vientuļnieces dzīvesveidu, vai atceries?
– Viņu pieķēra tirgojam narkotikas.
– Viņš ir tikai pāris gadu vecāks par Benu!
– Un mācās pamatskolā. – Tagad tu mani satrauc.
Melodija iepleta acis.
– Neuztraucies, ja man būtu tāds dēls kā tev, es ne par ko neuztrauktos. Bens ir ļoti prātīgs. Vienmēr pieklājīgs, vienmēr laipns, vienmēr izpalīdz mazākajiem. Viņš ir iejūtīgs. Bet man ir Zaks.
– Zaks arī ir brīnišķīgs zēns.
– Zinu, bet viņu audzināt vienmēr ir bijis grūtāk nekā Benu. Turklāt viņš ir līdzskrējējs.
– Vai redzēji viņus rotaļājamies? No šīs vietas es redzu tikai vienu, kurš skrien pārējiem nopakaļ, un tas ir Bens.
– Tu labi zini, ko es domāju.
Viņa zināja. Jau kopš agras bērnības Bens bija sava ceļa gājējs. Betai nācās atzīt, ka tas bija jauki, jo dēlēns veidojās par labu cilvēku. Lai arī viņam nebija daudz draugu, viņam bija plašs un atzīstams interešu loks, kuras viņš centās attīstīt. Videospēles un sērfošana internetā puiku īpaši neaizrāva. Šad un tad viņš skatījās televizoru, bet jau apmēram pēc pusstundas televizoru parasti izslēdza. Toties viņš lasīja un spēlēja šahu (likās, ka šahu viņš izprot intuitīvi) elektroniskajā spēļu konsolē, kuru bija saņēmis kā dāvanu Ziemassvētkos. Benam patika lasīt un rakstīt, patika arī suņaudzētavas iemītnieki, tomēr to vairums bija nervozi, jo lielāko dienas daļu pavadīja voljērā, tāpēc par puiku nelikās ne zinis. Lielākoties pēcpusdienas viņš pavadīja, mētājot tenisa bumbiņas, kuras vairumā gadījumu pazaudēja.
– Būs jau labi.
– Cerams, – Melodija bilda un nolika dzēriena glāzi. – Vai tev nešķiet, ka pienācis laiks kūkai? Zakam piecos ir treniņš.
– Būs karsts.
Melodija piecēlās.
– Esmu pārliecināta, ka viņš gribēs ņemt līdzi ūdenspistoli. Droši vien, lai apšļāktu treneri.
– Vai tev palīdzēt?
– Nē, paldies. Sēdi un atpūties. Es tūliņ atgriezīšos.
Beta noraudzījās, kā Melodija aiziet, un tikai tagad atskārta, ka draudzene ir ļoti novājējusi. Zaudējusi desmit vai pat piecpadsmit mārciņu kopš pēdējās tikšanās reizes. Droši vien stresa dēļ, Beta nosprieda. Deivida neuzticība bija viņu salauzusi, tomēr atšķirībā no Betas, kura to jau bija piedzīvojusi, Melodija bija nolēmusi saglābt laulību. Betai bija jāatzīst, ka viņu laulības bija gluži atšķirīgas. Deivids bija kļūdījies, un tas sāpināja Melodiju, tomēr Betai joprojām šķita, ka viņi ir laimīgs pāris. Savukārt Betas laulība jau no sākuma bija īsts fiasko. Kā jau Nena bija paredzējusi. Nena spēja novērtēt cilvēkus vienā acumirklī. Ja viņai kāds nepatika, viņa raustīja plecus. Kad Beta paziņoja, ka gaida bērniņu, ka nebrauks mācīties koledžā, jo viņa un nu jau bijušais vīrs gatavojas precēties, Nenas pleci raustījās tā, it kā viņai būtu nervu tiks. Tobrīd Beta nelikās par to ne zinis, tikai nodomāja, ka vecmāmiņa nedod viņam iespēju. Viņa taču viņu nemaz nepazīst. Mums tas izdosies. Kā tad! Tā nenotika. Pret Betas bijušo Nena vienmēr izturējās pieklājīgi, pat sirsnīgi, tomēr pleci nerimās raustīties līdz dienai, kad pirms desmit gadiem Beta atkal atgriezās mājās. Viņas laulība ilga mazāk nekā deviņus mēnešus; Bens tobrīd bija piecas nedēļas vecs. Nenai bija izrādījusies taisnība.
Melodija nozuda mājā, lai pēc dažām minūtēm atkal parādītos. Viņai sekoja Deivids. Viņš nesa papīra šķīvīšus un dakšiņas un bija iegrimis domās. Beta pamanīja, ka viņam ir sirmi deniņi, bet pierē ievilkušās dziļas grumbas. Iepriekšējā tikšanās reizē grumbas bija tikko manāmas. Beta nosprieda, ka tās liecina par spriedzi, kāda viņam jāpiedzīvo.
Reizēm Beta prātoja, kā viņa dzīvotu, ja būtu precējusies. Protams, ne jau ar bijušo vīru. To iedomājoties, viņa riebumā noskurinājās. Paldies par kūkām! Satikt viņu katru otro nedēļas nogali bija vairāk nekā pietiekami. Un tomēr, ja viņa būtu precējusies ar kādu citu. Kādu… labāku. Šķita, ka tas nemaz nebūtu slikti, abstrakti runājot. Bija pagājuši desmit gadi, viņa bija mierā ar savu dzīvi, un tomēr, ja būtu kāds, ar kuru pavadīt kopā vakarus pēc darba, kurš šad un tad pamasētu viņai muguru, tas būtu jauki. Bet tikpat jauka viņai šķita iespēja visu sestdienu slaistīties pa māju pidžamā, ko viņa reizēm darīja un Bens arī. Viņi tās sauca par “slinkumdienām”. Tās bija vislabākās dienas. Reizēm viņi slinkoja visu dienu – pasūtīja picu un skatījās filmu. Debešķīgi.
Turklāt, ja attiecības ir sarežģītas, laulība mēdz būt vēl sarežģītāka. Ne jau Melodijai un Deividam vien bija nesaskaņas; tādas bija vairumam laulāto pāru. Tā ir cīņa par teritoriju. Ko Nena allaž mēdz sacīt? Iemitini divus dažādus cilvēkus ar atšķirīgām vajadzībām zem viena jumta, un tas nebūs kā garneles un putraimi Lieldienu rītā.
Precīzi! Lai arī Betai nebija skaidrs, kur Nena rāva tādas metaforas.
Ielūkojusies rokaspulkstenī, Beta nosprieda, ka, tikko ballīte būs galā, viņa steigsies mājās, lai apraudzītu Nenu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecmāmiņa būs suņaudzētavā – sēdēs pie galda birojā vai apraudzīs suņus. Nena bija tieši tik stūrgalvīga. Vai tad ir svarīgi, ka kreisā kāja ir gluži ļengana? Mana kāja nav ideāla, bet tā arī nav no vaska. Viņa var pakrist un savainot sevi? Es neesmu porcelāna tasīte. No kreisās rokas nav nekādas jēgas? Kamēr varu strēbt zupu, man tā tāpat nav vajadzīga.
Nena bija īpaša, lai Dievs viņu svētī! Allaž tāda bijusi.
– Māmiņ?
Iegrimusi domās, Beta nemanīja Benu tuvojamies. Dēla vasarraibumiņiem nosētā seja spīdēja no sviedriem. Drēbes bija tik slapjas, ka tās varēja izgriezt, uz krekla bija zāles traipi, kurus vairs nevarēs izmazgāt.
– Jā, mīļum?
– Vai varu palikt pie Zaka pa nakti?
– Man liekas, ka viņam ir futbola treniņš.
– Pēc treniņa. Daudzi paliks. Mamma viņam dzimšanas dienā uzdāvinājusi datorspēli.
Beta zināja, kāpēc dēls grib palikt pie drauga.
– Ne šoreiz. Tu nevari. Piecos pēc tevis ieradīsies tētis.
– Vai