Talismans. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
tad tikai no dienvidiem, tad, iespējams, vispār neuzbruks. Klīda runas, ka ienaidniekam ir ķīmiskie ieroči un tie tiks likti lietā; nākamajā dienā jau runāja par to, ka ienaidnieks ķīmiju nelietos, jo baidās, ka Savienoto Valstu karaspēks atbildēs ar atomieročiem. Vieni melsa, ka Irākas Republikāņu gvarde sūtīs pāri robežai pašnāvniekus, citi – ka pašnāvnieku operācija notiks pie Bagdādes. Vēl citi apgalvoja, ka pašnāvnieki tiks sūtīti uz naftas atradnēm. Īsāk sakot, neviens neko nezināja, un tas tikai uzkurināja Kuveitā sapulcināto simt piecdesmit tūkstošu karavīru iztēli.
Kareivji lielākoties vēl ir bērni. Ļaudis to reizēm mēdz piemirst. Tie ir astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit gadus veci puiši – pusei no dienestā esošajiem pat nedrīkst pārdot alu. Viņi ir pārliecināti par sevi, labi apmācīti un alkst doties karā, tomēr nav iespējams ignorēt patiesību par to, kas viņus sagaida. Daļa šo jaunekļu ies bojā. Daži par to runāja atklāti, citi rakstīja vēstules ģimenēm un nodeva tās kapelānam. Visi bija satraukti. Bija kareivji, kuri nespēja aizmigt, citi to vien darīja kā gulēja. Dīvainā kārtā Tibo to visu vēroja it kā no malas. Laipni lūgti karā, viņš šķita dzirdam tēva balsi. Tas allaž ir SNVJ: situācija normāla, vispārējs juceklis.
Tibo nebija pilnībā imūns pret pieaugošo spriedzi, un, kā jau ikvienam, viņam bija nepieciešams izlādēties. To nedarīt vienkārši nebija iespējams. Viņš sāka spēlēt pokeru. To viņam iemācīja tēvs, viņš zināja, kā to spēlē… vai vismaz domāja, ka zina. Tibo ātri vien atskārta, ka citi to dara labāk par viņu. Pirmajās trīs nedēļās viņš bija paspēlējis gandrīz visu naudu, ko bija iekrājis kopš iestāšanās armijā. Viņš blefoja, kad vajadzēja izstāties, izstājās, kad vajadzēja turpināt spēli. Tā nebija liela nauda, turklāt, ja nebūtu to paspēlējis, viņam tāpat nebūtu, kur to tērēt, tomēr tas viņam samaitāja omu uz vairākam dienām. Tibo nepatika zaudēt.
Vienīgais pretlīdzeklis bija garie rīta skrējieni. Tibo devās skriet vēl pirms saules lēkta. Rīti šeit bija salti. Lai arī Tuvajos Austrumos bija pavadījis jau veselu mēnesi, viņu aizvien vēl pārsteidza tas, cik tuksnesis var būt auksts. Viņš skrēja, virs galvas pletās zvaigznēm nosētas debesis, bet elpa dzestrajā gaisā veidoja mazus tvaika mutulīšus.
Reiz, atgriežoties no skrējiena, viņš pa gabalu ieraudzīja savu telti un palēnināja gaitu. Tobrīd virs apvāršņa parādījās saules maliņa, pielejot neauglīgo klajumu ar zeltainu gaismu. Salicis rokas sānos, Tibo centās izlīdzināt elpu, un pēkšņi, ar acs kaktiņu pamanīja nespodri iemirdzamies smiltīs iemītu fotogrāfiju. Viņš apstājās, lai to paceltu. Fotogrāfija bija rūpīgi ielaminēta lētā plēvē, droši vien, lai pasargātu no mitruma. Viņš notrausa no tās smiltis, nospodrināja attēlu, un tā bija pirmā reize, kad Tibo viņu ieraudzīja.
Tā bija smaidoša gaišmate ar nebēdnīgām nefrīta krāsas acīm. Viņa bija tērpusies džinsos un T kreklā, kura priekšpusi rotāja uzraksts “Veiksmes talismans”. Viņai aiz muguras bija transparents “Hemptonas gadatirgus”. Sievietei līdzās stāvēja vācu aitu suns ar sirmu purnu. Pūlī aiz viņas pie biļešu stenda bija neskaidri saskatāmi divi jauni vīrieši T kreklos, kurus rotāja kāds logotips. Tālumā debesīs stiepās trīs mūžzaļi koki – piramidāli, tādi varētu augt jebkur. Fotogrāfijas aizmugurē bija ar roku rakstīti vārdi: “Sargi sevi! E.”
To visu viņš nepamanīja uzreiz. Pirmajā brīdī viņš gribēja ļauties instinktam un aizmest fotogrāfiju. Gandrīz to izdarījis, viņš attapās – ja kāds fotogrāfiju pazaudējis, tad, iespējams, vēlas to atgūt. Tā noteikti kādam kaut ko nozīmēja.
Atgriezies nometnē, viņš to piesprauda pie ziņojumu dēļa līdzās ieejai datorcentrā. Viņaprāt, teju ikviens nometnes iemītnieks šeit iegriezās tādu vai citādu iemeslu dēļ. Nav šaubu, kāds noteikti to paņems.
Aizritēja nedēļa, desmit dienas. Fotogrāfija joprojām atradās pie ziņojumu dēļa. Tas bija laiks, kad viņa vads katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja treniņos, tāpēc brīvajā laikā puiši nopietni pievērsās pokeram. Dažs labs vīrs bija zaudējis tūkstošus; klīda runas, par kādu jaunāko kaprāli, kurš palaidis vējā gandrīz desmit tūkstošus dolāru. Tibo, kurš nebija kārtīm pieskāries kopš pazemojuma jau pirmajā reizē, brīvo laiku īsināja pārdomās par plānoto uzbrukumu un prātoja, kā rīkosies, ja uz viņu šaus. Trīs dienas pirms operācijas sākuma viņš aizklīda līdz datorcentram un pamanīja, ka fotogrāfija vēl ir turpat. Līdz pat šai dienai viņš īsti nesaprata, kāpēc atkal paņēma fotogrāfiju un ielika to kabatā.
Viņa labākais draugs nodaļā Viktors – abi bija kopā jau kopš apmācību nometnes laikiem –, par spīti Tibo noliedzošajai attieksmei, tovakar pielauza viņu pievienoties pokera spēlētājiem. Tā kā naudas viņam bija maz, Tibo spēli uzsāka visai apdomīgi un nosprieda, ka nenoturēsies ilgāk par pusstundu. Pirmās trīs partijas viņš zaudēja, ceturtajā viņam jau bija iela, bet sestajā – Full House. Veiksmīgo kāršu birums turpinājās, veidojot flašus, ielas un fulhausus, un vakars vēl bija tikai pusē, kad Tibo jau bija atspēlējis iepriekš zaudēto summu. Spēlētājus, kuri spēli bija uzsākuši kopā ar Tibo, jau bija nomainījuši citi. Tibo turpināja spēlēt. Veiksme nenovērsās, un līdz rītausmai viņš bija vinnējis vairāk, nekā nopelnījis sešu mēnešu dienesta laikā.
Tikai tad, kad kopā ar Viktoru viņi atstāja spēles galdu, Tibo atskārta, ka visu šo laiku kabatā bijusi atrastā fotogrāfija. Kad abi bija atgriezušies teltī, Tibo parādīja fotogrāfiju draugam un mudināja pievērst uzmanību vārdiem, kas rotāja sievietes krekliņu. Viktors, kura vecāki bija nelegāli imigranti un dzīvoja netālu no Beikersfīldas Kalifornijā, bija ne tikai ļoti reliģiozs cilvēks, bet arī ticēja zīmēm. Pērkona negaiss, ceļa sazarojumi un melni kaķi bija viņa favorīti. Pirms došanās uz nosūtījuma vietu Viktors viņam stāstīja par tēvoci, kuram it kā bija ļauna acs: “Ja viņš uz kādu īpaši paskatās, nāve ir tikai laika jautājums.” Viktora stāstījums bija tik pārliecinošs, ka Tibo jutās kā desmit gadus vecs puišelis un aizrautīgi klausījās, kā draugs, iespiedis pazodē kabatas lukturīti, stāsta brīnumu lietas. Tobrīd viņš neko neteica. Katram jau ir savas dīvainības. Puisis tic zīmēm? Lai jau tic. Daudz svarīgāks bija fakts, ka Viktors bija izcils šāvējs, norīkots misijā kā snaiperis, un Tibo bija gatavs uzticēt viņam savu dzīvību.
Viktors aplūkoja fotogrāfiju, tad atdeva to Tibo.
– Tu stāstīji, ka atradi to rītausmā?
– Jā.
– Rītausmai piemīt spēks.
– Tā tu man sacīji.
– Tā ir zīme, – Viktors turpināja. – Tas ir tavs talismans.
Redzi, kāds krekliņš viņai mugurā?
– Tā ir tikai šī vakara veiksme.
– Ne tikai šī vakara. Tu atradi šo fotogrāfiju, jo tev bija lemts to atrast. Neviens to nepaņēma, jo tā bija lemts. Tu šodien to paņēmi ne bez iemesla. Šī fotogrāfija gaidīja tevi.
Tibo gribēja ieminēties par puisi, kas to, iespējams, pazaudējis un pārdzīvo, tomēr nolēma turēt mēli aiz zobiem. Viņš atlaidās guļvietā un aizlika rokas aiz galvas.
Viktors darīja to pašu.
– Man prieks par tevi. Kopš šīs dienas veiksme būs tava pavadone, – viņš piebilda.
– Es ceru.
– Bet tu nedrīksti fotogrāfiju pazaudēt.
– Nē?
– Ja tā notiks, tevi piemeklēs tikai neveiksmes.
– Kā tas jāsaprot?
– Tas nozīmē, ka tevi vajās nelaimes.