Talismans. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
ja tādas tur būtu, tajās nakšņot viņi nevarētu atļauties.
Ienācis istabiņā, Tibo rīkojās tieši tāpat kā savulaik tēvs: pacēla gultas pārklāju, lai pārbaudītu, vai palagi ir tīri, palūkojās, vai uz dušas aizkariņa nav pelējuma, ieskatījās izlietnē, vai tajā nav matu. Numuriņš bija tīrāks, nekā Tibo bija iztēlojies – ne rūsas nosēdumu, ne piloša krāna, ne cigarešu izdedzinātu caurumu. Turklāt vēl arī lēts. Tibo bija apmaksājis numuriņu skaidrā naudā un nedēļu uz priekšu, administrators viņam neko nejautāja, turklāt nebija jāpiemaksā par suni. Labs darījums. Lieliski! Tibo nebija ne kredītkartes, ne debetkartes, ne maksājumu kartes, ne reģistrētas pasta adreses, ne mobilā telefona. Gandrīz viss, kas viņam piederēja, atradās mugursomā. Toties bija bankas konts, no kura viņš varēja izņemt naudu, ja radās nepieciešamība. Konts bija reģistrēts uz uzņēmumu, nevis uz viņa vārda. Viņš nebija bagāts. Viņš pat nepiederēja vidusslānim. Uzņēmums nedarbojās. Tibo patika privātums.
Viņš ieveda suni vannas istabā, izmazgāja ar šampūnu, ko izņēma no mugursomas. Pēc tam pats nomazgājās dušā un uzvilka pēdējo tīro drēbju kārtu. Apsēdies gultā, viņš izšķirstīja telefonu grāmatu, it kā ko meklējot. Viņam neveicās. Nospriedis, ka izmazgās netīrās drēbes tad, kad būs laiks, viņš devās uz mazo ēstuvi, ko bija pamanījis ielas malā.
Zevu ēstuvē neielaida, bet tas Tibo nepārsteidza. Suns apgūlās uz ietves pie ārdurvīm un aizmiga. Tibo notiesāja sierburgeru un fritētus kartupelīšus, pa virsu uzdzēra piena kokteili ar šokolādi un pasūtīja sierburgeru līdzņemšanai – Zevam. Izgājis no ēstuves, viņš nolūkojās kā Zevs mazāk nekā divdesmit sekundēs aprij cienastu. Suns ielūkojās saimniekam acīs.
– Man prieks, ka tev garšoja. Ejam.
Nopircis pārtikas veikaliņā karti, Tibo apsēdās uz soliņa pilsētas laukumā – vienā no tiem vecmodīgajiem parkiem, ko ieskauj bodītēm nosētas ielas, kuru apēno lieli koki, kur ir bērnu rotaļlaukums, milzum daudz ziedu un maz ļaužu. Tobrīd parkā bija dažas mammas, kuras bariņā vēroja, kā bērni šļūc no slīdkalniņa un šūpojas šūpolēs. Nopētījis sievietes un pārliecinājies, ka starp tām nav meklētās, viņš novērsās un atlocīja karti. Sievietes nedrīkst ilgi pētīt. Mazu bērnu māmiņas allaž satraucas, ja tuvumā ir vientuļš svešinieks, kurš nav iesaistīts lietderīgā darbā. Par to viņas nevar nosodīt. Pasaule ir pilna izvirtuļu.
Tibo pētīja karti, izvēlējās orientierus un plānoja, ko darīt tālāk. Viņš neloloja cerības, ka tas būs viegli. Galu galā informācija, kas bija viņa rīcībā, bija niecīgāka par niecīgu. Viņam bija tikai fotogrāfija, viņš nezināja ne sievietes vārdu, ne adresi. Pat ne darbavietu. Ne telefona numuru. Ne laiku, kad fotogrāfija uzņemta. Tā bija tikai seja ļaužu pūlī. Un tomēr bija dažas norādes. Izpētījis fotogrāfiju, kā jau to bija darījis neskaitāmas reizes iepriekš, viņš uzskaitīja faktus, kas bija viņa rīcībā. Fotogrāfija uzņemta Hemptonā. Fotogrāfijā redzamajai sievietei tolaik bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Pievilcīga. Viņai bija vācu aitu suns – vai arī viņa bija pazīstama ar tā īpašnieku. Sievietes vārda pirmais burts ir E. Emma, Elena, Elaiza, Eilīna, Emīlija, Erina, Erika… visticamāk, lai gan Dienvidos arī tādi vārdi kā Erdīna vai Elspeta nav retums. Viņa apmeklējusi gadatirgu kopā ar kādu, kas vēlāk nosūtīts uz Irāku. Tieši šim cilvēkam viņa uzdāvinājusi fotogrāfiju, kuru Tibo atrada divtūkstoš trešā gada februārī, un tas nozīmē tikai to, ka tas noticis agrāk. Ja tā, tad sieviete drīz varētu svinēt trīsdesmito dzimšanas dienu. Fonā redzami trīs skujkoki. Tas arī viss, ko viņš zināja. Fakti.
Pārējie bija tikai pieņēmumi, sākot jau ar Hemptonu. Hemptona ir visai plaši izplatīts vietvārds. Interneta pārlūkprogramma piedāvāja virkni rezultātu. Apgabalus un pilsētas ar šādu nosaukumu Dienvidkarolīnā, Virdžīnijā, Ņūhempšīrā, Aiovā, Nebraskā, Džordžijā. Arī citās pavalstīs. To ir ļoti daudz. Un starp tām arī Hemptona Hemptonas apgabalā Ziemeļkarolīnā.
Lai arī attēlā nebija nekādu konkrētu norāžu – Montičello, kas norādītu uz Virdžīniju, vai, piemēram, plakāta “Laipni lūgti Aiovā!”– tajā bija vēl kāda informācija, kas norādīja uz šo vietu. Tibo izpētīja vīriešus, kuri bija redzami fotogrāfijā stāvam rindā pēc biļetēm. Diviem mugurā bija T krekli ar logo. Vienā no tiem bija Homērs Simpsons, kas, saprotams, ne par ko neliecināja. Otram uz krūtīm rotājās uzraksts DAVIDSON, kas iesākumā likās tikpat nejēdzīgs. Pirmajā brīdī Tibo nosprieda, ka uzrakstam ir kāds sakars ar Harley-Davidson motocikliem. Iegūglējis nosaukumu, Tibo atskārta, ka maldījies. Tā bija prestiža koledža Šarlotas apkaimē Ziemeļkarolīnā. Humanitāro zinātņu skola rūpīgi atsijātiem ambicioziem jauniešiem. Internetā pieejamais katalogs uzrādīja tieši šādu krekla paraugu.
Krekliņš, kā Tibo nosprieda, vēl nav nekāds pierādījums tam, ka fotogrāfija uzņemta Ziemeļkarolīnā. Varbūt puisim kreklu iedevis kāds, kas mācījies Deividsona koledžā, varbūt puisis studē šajā koledžā, bet devies brīvdienās uz mājām citā pavalstī, varbūt jaunajam vīrietim vienkārši iepaticies krekliņš, varbūt tas ir koledžas absolvents, kurš pārcēlies uz dzīvi citur. Un tomēr Tibo bija sazvanījis Hemptonas Tirdzniecības kameru un noskaidrojis, ka tur tiešām ik vasaru tiek rīkots apgabala gadatirgus. Kārtējā zīme. Tibo bija galamērķis, bet tas vēl nebija fakts. Tas bija tikai viņa pieņēmums. Un tomēr kaut kādu iemeslu dēļ Tibo juta, ka tā ir īstā vieta.
Bija arī citi pieņēmumi, bet pie tiem viņš atgriezīsies vēlāk. Vispirms jāatrod gadatirgus norises vieta. Cerams, ka tirdziņš gadu no gada notiek vienā un tajā pašā vietā, turklāt Tibo cerēja, ka cilvēks, kurš viņam palīdzētu atrast šo vietu, sniegs atbildi arī uz šo jautājumu. Vispiemērotākā vieta, kur šādu cilvēku meklēt, ir kāda no vietējām bodītēm. Saprotams, ne suvenīru, ne arī senlietu veikaliņā, jo tādi parasti pieder klejotājiem, ļaudīm no ziemeļiem, kuri alkst mierpilnas dzīves siltākā klimatā. Tibo nosprieda, ka šim mērķim vispiemērotākais būtu mājsaimniecības preču veikaliņš vai bārs, vai arī nekustamā īpašuma aģenta kantoris. Viņš zināja, ka atradīs īsto vietu.
Tibo vēlējās aplūkot vietu, kur uzņemta fotogrāfija. Ne jau tādēļ, lai labāk izprastu, kāda ir fotogrāfijā redzamā sieviete. Vietai šajā ziņā nebija nekādas nozīmes.
Viņš gribēja zināt, vai tur aug trīs mūžzaļi skujkoki, smaili, kopā saspiedušies, kādi varētu augt gandrīz jebkur.
Trešā nodaļa
Beta nolika sāņus diētiskās kokakolas bundžiņu, apmierināta, ka Bens labi pavada laiku sava drauga Zaka dzimšanas dienas ballītē. Kad viņa aizdomājās, cik būtu jauki, ja dēlēnam nebūtu jādodas pie tēva, pienāca Melodija un apsēdās krēslā viņai līdzās.
– Tā bija laba doma, vai ne? Ūdenspistoles tiešām ir foršas, – Melodija smaidot sacīja. Viņas baltie zobi bija nedaudz par baltu, āda nedaudz par tumšu, it kā viņa taisnā ceļā būtu ieradusies no solārija. Iespējams, ka tieši tur viņa bijusi. Jau kopš vidusskolas laikiem Melodija ārkārtīgi rūpējās par ārieni, bet pēdējā laikā šīs rūpes kļuvušas par apsēstību.
– Atliek vien cerēt, ka viņi tās nepavērsīs pret mums.
– Lai tik pamēģina, – Melodija paziņoja. – Es Zaku brīdināju, ka tādā gadījumā tūliņ likšu visiem doties mājās.
Iekārtojusies ērtāk krēslā, viņa sāka iztaujāt draudzeni:
– Kur tu šovasar biji pazudusi? Es tevi nemanīju pilsētā, tu neatbildēji uz maniem telefona zvaniem.
– Tā bija. Piedod. Nolēmu baudīt vientuļnieces dzīvi. Man bija jārūpējas par Nenu, suņu mītni un