Talismans. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
likās, ka jums bija jautri.
– Man bija jautri.
– Un tas ir viss, ko vari pateikt?
– Mamm, esmu piekusis.
Beta norādīja uz “Sniega karalieni” tālumā un apvaicājās:
– Gribi, lai piestājam un notiesājam pa saldējumam?
– Man nevajadzētu ēst saldējumu.
– Hei, man šķiet, ka es te esmu mamma. Es varētu tā teikt. Iedomājos, ka tev ir karsti un varbūt tu vēlies saldējumu.
– Neesmu izsalcis. Es tikko ēdu kūku.
– Labi, kā vēlies. Tikai nevaino mani, ja mājās attapsies, ka varēji izmantot šo izdevību.
– Nevainošu, – Bens noteica un sāka lūkoties pa logu.
– Mīļum, vai viss kārtībā?
Bena balss bija tik klusa, ka vēja rūkoņā to gandrīz nevarēja saklausīt.
– Kāpēc man jābrauc pie tēta? Tur būs garlaicīgi. Viņš liek man iet gulēt deviņos vakarā, it kā es būtu otrklasnieks. Es pat vēl neesmu noguris. Un rīt viņš man liks visu dienu kārtot māju.
– Es domāju, ka rīt pēc dievkalpojuma viņš tevi vedīs pie vectētiņa brokastīs.
– Es vienalga negribu braukt.
Es arī negribu, lai tu brauc, Beta nodomāja. Bet ko lai dara?
– Paņem līdzi grāmatu, – viņa ierosināja. – Vakarā varēsi palasīt, arī rīt pa dienu, ja tev kļūs garlaicīgi.
– Tu vienmēr tā saki.
Tāpēc, ka nezinu, ko citu lai saku, viņa nodomāja.
– Aizbrauksim uz grāmatveikalu?
– Nē, – Bens atbildēja. Beta zināja, ka patiesībā viņš vēlas turp doties.
– Labi, bet atnāc man līdzi. Es gribu nopirkt sev grāmatu.
– Labi.
– Man tiešām žēl, ka tev jābrauc.
– Zinu.
Grāmatveikala apmeklējums tikai nedaudz uzlaboja Bena omu. Lai gan viņš izvēlējās pārīti piedzīvojumu romānu bērniem, stāvot rindā pie kases, Beta manīja, ka dēls ir pavisam sašļucis. Iekāpis mašīnā, viņš atvēra vienu no tiem un izlikās lasām. Beta bija pārliecināta, ka viņš tā rīkojas, lai izvairītos no mammas jautājumiem vai viņas uzspēlētajiem mēģinājumiem uzlabot omu pirms došanās pie tēva. Benam bija tikai desmit gadu, bet viņš jau lieliski prata prognozēt viņas uzvedību.
Betai nepatika, ka dēls nevēlas braukt pie tēva. Viņa nolūkojās, kā dēls ieiet mājā, un zināja, ka viņš dodas uz savu istabu, lai saliktu somā lietas, kas viņam būs nepieciešamas. Beta izkāpa no mašīnas un apsēdās uz lieveņa pakāpieniem, jau kuru reizi sev pārmetot, ka nav uzstādījusi dārzā šūpoles. No suņaudzētavas pagalma otrā galā atskanēja smilksti; bija skaidrs, ka arī dzīvniekus nogurdinājusi neciešamā svelme. Viņa sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu mājā Nenu. Ja vecmāmiņa būtu virtuvē, kad Bens iegāja mājā, viņa noteikti būtu ko dzirdējusi. Nena bija staigājoša kakofonija – ne triekas dēļ, bet tāpēc, ka troksnis bija viņas personības neatņemama sastāvdaļa. Nenai bija septiņdesmit seši gadi, bet viņa bija kā septiņpadsmit gadus veca meitene – skaļi smējās, bungoja ar karoti pa pannām un kastroļiem, kad gatavoja ēst, dievināja beisbolu, bet, ja radio pārraidīja bigbenda ēras skaņdarbus, uzgrieza to tik skaļi, ka bungādiņas vai plīsa. “Tāda mūzika, vai zinies, neaug kā banāni,” Nena mēdza teikt. Līdz dienai, kad viņu pēkšņi ķēra trieka, vecmāmiņa teju katru dienu soļoja pa pagalmu gumijas zābakos, kombinezonā, milzīgu salmu cepuri galvā, mācot suņiem klausīt tādām komandām kā “Sēdēt!”, “Šurp!” un “Mierā!”. Savulaik Nena un viņas vīrs spēja suņiem iemācīt jebko. Divatā viņi audzināja un dresēja medību suņus, pavadoņus akliem cilvēkiem, narkotiku meklētājus policijas vajadzībām, sargsuņus. Pēc vīra nāves vecmāmiņa reti to darīja. Ne jau tāpēc, ka to nemācētu; viņa jau bija galvenā dresētāja. Bet sargsuns jāapmāca četrpadsmit mēnešu garumā. Ņemot vērā to, ka Nena trīs sekundēs varēja pieķerties vāverei, viņas sirds vai lūza, kad pēc apmācības suns bija jāatdod. Un ja līdzās nebija vectētiņa, kurš teiktu: “Mēs tāpat viņu jau esam pārdevuši, nekas vairs nav līdzams.” Nena uzskatīja, ka vienkāršāk ir no šīs darba jomas atteikties.
Tā vietā Nena bija izveidojusi paklausības skolu. Ļaudis uz pāris nedēļām nodeva savus suņus, kā Nena to sauca, suņu treniņnometnē, kur vecmāmiņa mācīja tiem sēdēt, palikt uz vietas, nākt pie saimnieka un sekot. Tās bija vienkāršas, pat primitīvas komandas, kuras iemācīties bija pa spēkam katram sunim. Parasti šajā nometnē ik pārnedēļu nonāca no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem suņiem, un katram no tiem nācās veltīt apmēram divdesmit minūtes dienā. Ja nodarbība bija garāka, suns zaudēja interesi. Piecpadsmit audzēkņi vienlaikus nebija nekas traks, bet, ja nometnē bija divdesmit pieci suņi, tas nozīmēja garas darba stundas, jo dzīvnieki taču bija arī jāved pastaigās. Un kur tad vēl barošana, telefona zvani, tikšanās ar klientiem un dokumentu kārtošana. Vasaras lielāko daļu Beta bija strādājusi divpadsmit, trīspadsmit stundu dienā.
Tās bija intensīva darba stundas. Mācīt suni nebija grūti – Beta jau kopš divpadsmit gadu vecuma šad un tad bija piepalīdzējusi Nenai –, turklāt par šo tēmu bija sarakstīts dučiem grāmatu. Piedevām arī veterinārā klīnika katru sestdienu par nieka cenu piedāvāja nodarbības suņiem un to saimniekiem. Beta zināja, ka vairums cilvēku var atvēlēt divdesmit minūtes dienā pāris nedēļu garumā, lai apmācītu savus suņus, bet viņi to nedarīja. Tā vietā ļautiņi brauca pat no Floridas un Tenesī, lai suņus atstātu kādam citam, kas to izdarītu viņu vietā. Saprotams, ka vecmāmiņai bija izcilas suņu treneres reputācija, tomēr tagad viņa tiem mācīja izpildīt tikai vienkāršākās komandas. Galu galā suņu skola taču nav raķešu zinātne. Un tomēr ļaudis bija ļoti pateicīgi par paveikto un vienmēr, vienmēr pārsteigti.
Beta ielūkojās pulkstenī. Kīts, viņas bijušais vīrs, drīz būs klāt. Ar šo vīrieti viņai bija problēmas – Dievs zina, cik nopietnas problēmas. Viņi dalīja aizbildniecību par dēlu, un viņa no sirds centās. Viņa centās sev iegalvot, ka Benam būs tikai labāk, ja viņš pavadīs laiku kopā ar tēvu. Zēniem jābūt kopā ar tēvu, jo īpaši, kad tuvojas pusaudža vecums, turklāt viņai bija jāatzīst, ka Kīts nebija slikts cilvēks. Nenobriedis, bet ne slikts. Šad un tad viņš iedzēra pāris aliņu, bet nebija alkoholiķis, narkotikas nelietoja, nekad nebija izturējies pret viņu vai dēlu varmācīgi. Katru svētdienu Kīts gāja baznīcā. Viņam bija stabils darbs, un uzturnaudu viņš arī maksāja laikā. Vai, visticamāk, par to rūpējās viņa ģimene. Nauda tika pārskaitīta no krājkonta, viena no daudziem, kurus viņa ģimene laika gaitā bija izveidojusi. Nedēļas nogalēs, kad pie viņa viesojās Bens, neviena no viņa neskaitāmajām draudzenēm lielākoties netika laista pār slieksni. Šeit atslēgvārds ir “lielākoties”. Pēdējā laikā tā bija, tomēr Beta bija pārliecināta, ka tas īsti nebija saistīts ar Kīta tēva jūtām un atbildības izjūtu, bet gan to, ka viņam šobrīd, visticamāk, nemaz nebija draudzenes. Betai nebūtu iebildumu pret Kīta draudzenēm, ja vien tās vecuma ziņā nebūtu tuvākas Benam nekā Kītam un viņu intelektuālās attīstības koeficients būtu augstāks nekā salātu bļodai. Nē, viņa nav nešpetna, pat Bens to bija atzinis. Pirms pāris mēnešiem Benam nācās vienai no tām palīdzēt uzvārīt otru makaronu porciju ar siera mērci, jo pirmā bija piedegusi. Droši vien ielāgot tik sarežģītu manipulāciju secību kā “pielej pienu, pievieno sviestu, sajauc un apmaisi” nebija viņas